Stāsts ‘’Spogulis’’
Jaušams misticisms, kurā ietērpts spoguļa tēls. Spogulis kā nepiepildīto dziņu atklājējs.
Jaunais advokāts Zāle apmetas pie kādas atraitnes – Mauriņa kundzes. Zāli vilina šīs mītnes skumji klusais miers. Mauriņa kundze brīžos, kad Zāle nav mājās, ienes viņa istabā svaigus ziedus, viņu starpā izveidojas klusa draudzība. Kādā sarunā Mauriņa kundze atklāj savas laulības dzīves noslēpumu- kāzās viņiem tika uzdāvināts spogulis, kurā Mauriņa kungs pilnībā pazaudējies, spējis stundām ilgi kā apmāts skatīties spogulī, dažreiz pat tika pieķerts skūpstot to. Šis stāsts ieintriģē Zāli, viņš mēģina spoguļa attēlā saskatīt ko vairāk par sevi, ko tādu, kā dēļ Mauriņa kungs kā apburts tajā lūkojās, ko tādu, kas spēja izjaukt laulību, šķirt no dzīves. Kādā reizē sava spoguļattēla vietā Zāle ierauga kādas puskailas sievietes buduāru, šī sieviete viņu savaldzina, apbur, arī viņam , tāpat kā Mauriņa kungam reiz, ierastā un garlaicīgā apkārtne vairs nespēj ieinteresēt. Viņu sāk garlaikot Mauriņa kundze ar savu sāpju klusumu, viss viņu velk pie iekārojamās sievietes spogulī, pie viņas starojuma. ‘’Ik viņas smaids, viegli graciozā kustība to reibināja kā pati dzīvības valgme’’. Kādā reizē pie sievietes spogulī ieradās kāds kungs, kurš ir līdzīgs Mauriņa kungam portretā. Greizsirdība svilināja Zāles sirdi. Kādā rudens vakarā viņš spogulī ieraudzīja pašu Mauriņa kundzi un sevi viņa apkampienos. Kā burvības ierosinātājs, spogulī redzētais piepildījās tajā pašā vakarā. Abu dzīves nosacīti atplauka, it kā fiziskā kontakta trūkums būtu bijis tas, kas iepriekš bremzējis viņu dzīvesprieku. Bet arī šis dzīvesprieks joprojām bija mānīgs- fiziskā tuvība valdīja starp šiem abiem dzīvokļa iemītniekiem, turpretī dvēseles sāpes un atsvešinātība palika, īpaši no Mauriņa kundzes puses. ‘’Bieži naktīs pēc degošiem mīlas glāstiem tie mocīja viens otru , un Zāle cieta neizsakāmi’’. It kā kāds joprojām kavētu viņu laimi, stāvētu tai ceļā.
Kādu reizi, veroties spogulī, Zāle tajā atkal ieraudzīja sevi un Mauriņa kundzi. Bet šoreiz pie viņu gultas kā spoks stāvēja Mauriņa gars. Zāle saprata, ka Mauriņš ir tas, kas stāv ceļā viņu laimei, liedz Mauriņa kundzei pilnībā atdoties viņam arī dvēseliski. Lai lauztu šī spoguļa lāstu, Zāle to sadauza sīkās drumslās.
…
