E.Ādamsons "Sava ceļa gājējs"

Astoņpadsmit gadus jaunais Askolds Kalnamala izlaiduma vakarā pazaudēja savu ‘’Zaļo Grāmatu’’. Ļoti satraukts viņš cenšas šo grāmatu atrast, un ierauga ka tā ir nonākusi pie trīs meitenēm. ‘’Draugu’’ mudināts Askolds šo grāmatu atgūst, bet viņi arī grib zināt , kas ir šajā grāmatā rakstīts. Tajā grāmatā ir rakstīts par Askolda tā sauktajiem draugiem, kurus pat īsti nevar nosaukt par draugiem- Orestu un Ģediminu un par to kā viņi izturas pret Askoldu, kā viņš ar tiem iepazinies un kādēļ viņš ar tiem turpina draudzēties pēc tā kā viņi izturas pret Askoldu. Visas kņadas vidū Askoldam izdodas aizmukt projām. Dodoties mājup Askolds aizdomājas par sevi un lietām kas ar viņu notiek, un saprot ka vēlas mainīt sevi un savu raksturu. Domādams par to visu Askolds atceras vēstures skolotāja teikto : ‘’Cilvēkam ir griba, ja viņš grib, tad var visu!’’ un tieši tas Askoldu iedvesmo mainīties. Askolds pārdomādams vēstures skolotāja teikto un savu apbrīnas objektu (Marko Polo) rakstura stingrību nolemj Zaļajā grāmatā turpmāk sākt rakstīt pavēles sev. Viņš ieraksta sev pavēli audzināt savu gribu ,lai tā kļūtu stipra un nelokāma.