Sieviete, kura ir galvenā varone stāstā, ir Vizma .Darbā tiek paustas viņas viena gada dzīves sajūtas – gada, kurš bija sapnis, bet kurš sniedza varonei pārmaiņu un pārdomu pilnu vēstījumu.Lai gan pati raktniece rakstot šo darbu jau bija sasniegusi 40 gadu vecumu, tomēr tā spēja iejusties 18 gadus jaunas meitenes veidolā un izklāstī domas, kuras māc cilvēku šādā vecumā.
Pati varona nerunāja par sevīm, tā vairāk pauda izjūtas, kas viņu pārņem, pauda savas radusās problēmas, ar kurām nebija saskārusies dzīvojot mātes mājās.Nelielie teksta fragmenti, kurus Vizma pauda par sevīm un savu vizualo iskatu, tika teikti, lai pievērstu uzmanību kāda cita darbībai vai iskatam, nevis sevis raksturošanai.
”Man ir viņas brūnie mati un acis, deguns ar kūkumiņu un dzimumzīmīti uz vaiga, bet es neesmu mantojusi nedz ivņas gleznās, mazās rokas un kājas (man ir trisdesmit devītais pavau imērs!), ne brīnumgarās uzliektās skropstas, kas skatienam piešķir noslēpumainu samtainu,un, ne tumsmatei neparasti gaišo ādu, ne plānās, taisnās, bultveidīgās uzacis.”[84.lpp.]
Savstarpējās attiecībās Vizma sevi parādīja kā maigu un gādīgu pret sev tuviem cilvēkiem – Valteru (vīru),Edžiņu(valtera dēlu).Tomēr jauniešu dullums viņā mājoja, neraugoties uz to, ka Vizma bija izvēlējusies pieaugušas sievas dzīvi, kas atspoguļojās attiecībās ar kaimiņu Modri, kā divu jaunu cilvēku ķircināšanās u nepiekāpība izteikumos veinam pret otru.
„Man gribas iesmieteis ierasti un zobgalīgi[..]”[201.lpp.]
Arī nesaprotami augsta izturēšanās piemita Vizmai, kura vienmēr baidījās kļūdīties pārdomājot savus isteikumus, cenšoties būt bez vājiem punktiem.…
