Par ko man, 21.gadsimta cilvēkam, liek aizdomāties J. Ezeriņa novele "Apstarotā galva"

Piedzīvojot vienu no šīm nelaimēm, taisnīgākām vai netaisnīgākām, traģiskākām vai mazāk traģiskām, iznākums joprojām ir bēdīgs. Ciešanas un jautājumi kāpēc tieši ar vienu vai otru ir noticis tas, kas noticis, un kā būtu, ja būtu. Esmu laimīga, ka man ir abi vecāki, un abi ir patiešām lieliski, un apzinos, ka man ir reti noveicies, par to varu pateikties tikai savam liktenim. Mums jābūt iecietīgiem un saprotošiem pret tiem, kas nav tik laimīgi un veiksmīgi kā mēs. Ja bērnam nav tēva, tas ir tikai sabiedrības attieksmes jautājums, cik komfortabli viņš jutīsies starp citiem.…