NOBEIGUMS
Kursa darba ietvaros tika noskaidrota un analizēta emociju un emociju regulācijas izpratne psiholoģijā. Darbs sastāv no divām nodaļām. Pirmajā nodaļā aplūkots emociju jēdziens, nozīmīgākās emociju teorijas, emociju klasifikācija, funkcijas un izpausmes. Teorētiķis un psiholoģijas profesors K.E. Izards apkopojis sākotnējās emociju definīcijas, izvirzot atziņu, ka nepastāv vienprātības emociju definējumā (Izard, 1972). Aplūkojot nozīmīgākās emociju teorijas, secināms, ka emociju teorijas atšķiras savā starpā un emocijas tiek skaidrotas no dažādiem skatupunktiem. Džemsa-Langes emociju teorijas pamatuzskats ir, ka emocijas ir fizioloģiskas reakcijas uz notikumiem (James, 1884; James & Lange, 1922). Pretēji šai teorijai, Kannona-Barda emociju teorija uzskata, ka fizioloģiskas reakcijas rodas noteiktas emocionālas pieredzes rezultātā un, emocijas regulē talāmuss (Bard, 1927; Dalgleish, 2004). Šatera un Singera emociju teorija, pierādot, ka kognitīvie faktori ietekmē emociju jūtas, izsaka ideju, ka emocionālā pieredze ir atkarīga no emociju izziņas, kas nosaka indivīda fizioloģisko uzbudinājumu (Schater & Singer, 1962). Savukārt gan P. Ekmans, gan R. M. Nesse un P. C. Elsvērta izvirza ideju, ka emocijas ir evolūcijas produkts un attīstījies cilvēkam pielāgojoties dažādiem dzīves notikumiem (Ekman, 1992a; Ekman, 1992b; Nesse & Ellsworth, 2009). Izards skaidrojis diskrēto emociju teoriju, uzskatot, ka neironu, izziņas un emocionālie procesi katrai emocijai atšķiras. Tiek izvirzīts arī uzskats, ka emocijas pilda motivējošas un regulējošas funkcijas, ietekmē domas un darbības (Izard, 2009; Izard, 2011). Aprakstot emociju klasifikāciju, emocijas tiek izdalītas pamatemocijās un emociju shēmās. Vairāki autori skaidrojuši pamatemociju nozīmi, kā arī izdalījuši pamatemociju grupu, kurās visās atrodamas tādas emocijas kā prieks, bēdas, bailes un dusmas (Plutchik, 1962; kā minēts Izard, 1971; Ekman, 1972; Izard, 1977, kā minēts Orthony & Turner, 1990). …
