1. Darba noskaņa ir diezgan gaiša un saulaina. Galu galā, stāstam cauri virmo zināms jaunības optimisms, jo runa iet par pirmo mīlestību, līdz ar to arī pirmajām lielajām cerībām un pārdzīvojumiem. Neziņa, kas veido iekšēju apjukumu. Noskaņa, manuprāt. Arī diezgan sapņaina, fantāzijām pilna.
Šajā darbā, galvenokārt, noskaņu rada un tā atklājas Rasmas pārdomās un pārdzīvojumos.
2. Stāstā filozofiskās atkāpes raisa pārdomas par mīlestību (šeit. pirmo mīlestību, tās spēju ieraut savā virpulī), dzīves jēgu un tiekšanos pēc savu sapņu piepildījuma.
Stāsts savā ziņā vēsta, ka noslēpumi vienmēr nāk gaismā un, jo ilgāk tie glabāti, jo lielākas sekas var izraisīt.
Pārdomas par to kā, iespējams, cilvēka vārds ietekmē viņa likteni. „Spodram viņam vajag uzaugt un labāku darbu darīt, es teicu.” Izvēloties vāru ar īpašu nolūku, vecāki jau zināmā mērā ir sākuši rakstīt bērna dzīves scenāriju, vismaz viņiem vēlamo.
Stāsts liecina, ka mīlestība ir nerimstoša un mūžīga, jo pat pēc ilgiem pārdzīvojumiem, noslēpumiem un daudziem gadiem, vecumdienās arī ir iespējams būt kopā ar savu otro pusīti.
3. „Sapnī es redzēju, ka vijolei visas stīgas notrūkušas. Es gribēju spēlēt kādu mīlestības dziesmu, bet vijolei nebija stīgu. – Un rītā, kad uzcēlos, vijolei vairs tiešām nebija nevienas stīgas. Es neesmu māņticīgs, bet tas ko nozīmē. Tas patiesi ko nozīmē.”
Vijolei šajā stāstā ir liela nozīme. Kā vijoles stīgas trīsēja no spēlētās mūzikas, tā sirds trīsēja no mīlestības. Vijoles stīgas plīsa, kad Spodris skrēja mežā pakaļ Rasmai. Cenšoties notvert dziedātāju Spodris savā ziņā pat it kā upurēja vijoles stīgas.
Spodrim (iepriekšminētajā citātā) bija taisnība, sakot, ka sapnis
