Vai humānisms un demokrātija pedagoģijā noved pie visatļautības

Demokrātijas principi bērnam ir pareizi jāskaidro un pedagogi bieži to dara kļūdaini. Piemēram, tiek uzskatīts, ka kādam uzdevumam ir tikai viena pareiza atbilde, taču kāds atrod citu un argumentēti to paskaidro. Lielākā daļā skolotāju neļaus bērnam izteikt savu citādo viedokli un nopieņems to. Pedagogi biežī vien jau iepriekš zin, ko grib no skolēniem dzirdēt uz kādu konkrētu jautājumu un, dzirdot citu atbildi, uztver to kā kļūdainu. Taču viedoklis ir katram savs un ir jāļauj bērnam attīstīties kā individuālai personībai. Šadi centieni paskatīties uz lietām nestandarti ir jāslavē, nevis jālamā. Ja cienīs bērnu, tad bērns cienīs arī citus. Ierobežojot bērnu nav brīnums, ka vēlāk skolēns neliekas ne zinis par saviem pienākumiem un zaudē cieņu pret šādu pedagogu.
Pedagogs ir audzināmo uzvedības paraugs, viņam ir jābūt pietiekami profesionālam, pareizi jāizprot patieso demokrātijas un humānisma nozīmī. Gadījumā ja tas ir tā, ne demokrātija, ne humānisms pedagoģijā nevar novest pie visatļautības. Ja pedagogs ciena savu skolēnu, tad arī skolēns cienīs pedagogu. Tomēr šajā pārī „pedagogs - skolēns” trūkst ļoti svarīgs komponents – vecāki, kuriem ir primārā loma bērna audzināšanā. …