Eriks Ādamsons "Sava ceļa gājējs", tēlu raksturojums

Askolds Kalnamala
„Atsaucīgo un jūtīgo Askoldu bija patīkami ietekmēt – arī viņš pats labprāt pakļāvās stiprākiem raksturiem, jo vēl nenieka neapzinājās, kā viņam īsti pasaulē vajag.”
„No neuzņēmības, kas viņam allaž liedza sasniegt to, ko viņš pats visvairāk iekāroja, tāpat no piekāpības – īpaši Oresta un Ģedimina priekšā – ar ko viņš bija zaudējis pats sevi, un no brīžam gluži smieklīgās kautrības viņš sūri cieta ik uz soļa...”
„Viņš audzināja stipru gribu, bet ar plusu īpašībām: drošsirdību, pacietību, izturību, kas bija pārvērtušās mīnusa īpašībās: nepacietībā, pārdrošībā, godkārībā!”
„...ārēji godkārīgs, [..] uzpūtīgiem lēmumiem, [..] slinks.”
Askolds sākumā bija pelēks, pakļāvīgs. Nespēja izteikt savu viedokli, bet labāk ticēja Ģediminam un Orestam. Tad ar stingru lēmumu nolēma kļūt par stipras gribas cilvēku, izpildot sev rakstītas pavēles, taču drīz to pārstāja.
„Cilvēkam ir griba, un, ja viņš grib, tad visu var.”
Bija iemīlējies Ksenijā un centās viņai izdabāt, izpildot dotos padomus, jo augsti vērtēja viņu kā cilvēku.
„Kopš šķiršanās no tevis esmu bijis patiess pret sevi. Un pret visiem, kas gadījās manā ceļā.”
…