30. REVOLŪCIJA UN NEVARDARBĪGĀ PRETOŠANĀS VALSTĪ
Valsts tāpat kā sabiedrība ir dinamisks fenomens, tātad tajā notiek nemitīgas izmaiņas un transformācijas. Šos transformācijas procesus var sistematizēt un izdalīt, kā valsts izmaiņas var risināties bez spiediena no tautas evolūcijas vai reformas veidā un spiediena rezultātā: kā vardarbīgs spiediens- apvērsums, dumpis, brīvības karš, revolūcija; un bez vardarbības - nevardarbīgas pretošanās rezultātā.
Revolūcija ir būtisks pavērsiens dabas, sabiedrības, kultūras, izziņas un domāšanas attīstībā; krasas pārmaiņas; apvērsums. Revolūcija politikā būtu raksturojama kā būtiska, parasti vardarbīga valsts vai sabiedriskās iekārtas maiņa; valsts varas pāriešana citu spēku rokās (parasti vardarbīgā ceļā).
Veiksmīgas revolūcijas rezultātā valstī mainās visas būtiskākās sfēras, tajā pašā teritorijā to pašu tautu organizē jaunā politiskā struktūrā jauns politisks spēks, tiek veidota jauna valsts, monarhija tiek pārbūvēta par republiku vai otrādāk, totalitāra valsts par demokrātisku vai otrādāk u.tml.
Revolūcijas rezultātā tiek mainītas arī sociālās vērtības, transformēti uzskati par labo un ļauno, aizliegto un atļauto, tikumīgo un amorālo, tapēc sekas vienmēr ir zināms juku laiks, jo sabiedriskā doma nav spējīga uz tik krasiem pārkārtojumiem. Tiek mainīta sociālā struktūra, un valsts varas struktūra un politika. Sabiedrība tiek pilnībā dezorientēta, parasti, pēc jebkuras revolūcijas, visgrūtāk ar situāciju samierināties ir inteliģencei.
Amerikāņu politologs Samuēls Hantingtons pauž viedokli, ka revolūcijas iemesls ir tas, ka pastāvošie politiskie institūti nespēj nodrošināt iespējas politikā iesaistīties jauniem spēkiem un ir izveidojušies jauni sociālie spēki, kas vēlas iesaistīties politikā. Kārlis Markss ir pirmais, kurš socioloģiski ir pētījis revolucionāros procesus sabiedrībā.
Ļeņins revolūciju ir definējis plašām masām saprotamā veidā, rakstot, ka revolucionārā situācija veidojas, kad augšas vairs nespēj valdīt pa vecam, bet apakšas vairs nespēj dzīvot pa vecam.
Revolūciju sekmējoši faktori ir tautas neapmierinātība par valsts realizēto politiku, tautas legālo, miermīlīgo protestu ignorēšana no valsts puses un valsts atbilde uz miermīlīgiem protestiem, aizskarot protestētājus morāli vai fiziski.
Nevardarbīgās pretošanās doktrīnas pamatlicējs ir indiešu jurists, filozofs un politiskais darbinieks – Gandijs. Doktrīnas Satyagraha pamatā ir reliģiski ēstiski postulāti par tiesības un laimes atklāšanu caur mieru, mīlestību, nevardarbību. Satyagraha ir Gandija izveidota stratēģija, kas balstās uz hinduisma reliģiskās pasaules uzskata, tās pamatidejas ir ļaunuma nenodarīšana un gatavība uzņemties ciešanas un sāpes. Tā nav gļēvulīga pozīcija, bet gan liela drosme.
Nevardarbīgās pretošanās metodes ir pasīvā pretošanās, pilsoniskā nepakļaušanās un nesadarbošanās. Mārtins Luters Kings pārņēma Gandija idejas un pielāgoja kristietībai. Ar nevardarbīgo pretošanos Kings cīnījās par ASV krāsaino iedzīvotāju cilvēku tiesībām.
…
