J.Ezeriņa noveļu "Tornis" un "Kādas blusas stāsts" analīze

Manuprāt, Ezeriņš ir viens no spilgtākajiem latviešu noveles meistariem, īpaši izkopis sižeta un anekdotisko noveli, bet arī tajās pratis dot dziļu psiholoģisko motivāciju .Viņu Noveļu tematika ir zemnieku dzīve, inteliģences psiholoģiskās ērmības un latviešu attiecības ar vācu muižniecību. Viņu darbos piemīt poētika un tā sauktais melnais humors. Rakstnieks ļoti spilgti parāda galveno savijumu prozā.
Ezeriņa lirikai raksturīgi redzes priekšstati, muzikalitāte, izjusti apcerīgs skatījums uz pasauli, kā cilvēki dzīvoja, izturējās un pašu viņu problēmas atrisināja. Personāžu dziļi psiholoģisks tēlojums apvienojas ar strauju sižeta attīstību, situācijām nereti ir absurda iezīmes. Ezeriņa novelēs ir apskatītas kaites, kuras vairāk bija kā neuzmanības kaites, kuras viņus padarīja par tādiem pašiem cilvēkiem kā pārējie, jo viņi vairāk nav tik perfekti kā tiem kam tās smalkās kaite nebija. Pašas smalkās kaites bija tās sīkās lietiņas, kas noteikto cilvēku padarīja par cilvēku, kuram bija kaut kādi trūkumi. Piemēram , novelē „Mērkaķis” ir aprakstītas kaites, kuras cilvēkus padarīja par cilvēkiem un zvērus par zvēriem, jo cilvēkam nav iespējams tik ideāli attēlot dzīvnieku kā pats dzīvnieks.

Es analizēju divas noveles „Tornis” un „„Kādas blusas stāsts”.
Novele „Tornis” ir daudz asu konfliktu starp grāfu Burhartu un Zvanupu. Piemēram:
Grāfs Burharts uzdeva Zvanupam atjaunot seno uzrakstu pils tornī. Izlasījis to, krāsotājs brīdināja grāfu: „Es tomēr domāju, ka tas ir neizdevies raksts...”, taču grāfs aizliedza to pārlabot.
…