Evolūcijas teoriju autors piemin salīdzinoši bieži, uzsverot, ka evolūcija nav tikai dabaszinātnes fakts, bet arī zinātniska hipotēze, regulatīva maksima, ar ko novērot un klasificēt dabas parādības. Līdzās evolūcijas jēdzienam, Kasīrers bieži min skaitļu nozīmi zinātnē. Skaitļa būtība vienmēr ir relatīva, nevis absolūta. Skaitļu pasaules paplašināšana un attiecināšana uz plašākām sfērām nozīmē tikai to, ka ieviešas jauni simboli, ar ko var raksturot augstākās kārtas attiecības. Zinātnē nedarbojas savrupi vārdi, bet gan termini, kas atbilst vienotam plānam un tādejādi apstiprina skaidru un noteiktu struktūras likumību.
„Zinātnieks zina, ka pastāv ļoti plašas parādību jomas, kurās vēl nav izdevies atrast stingrus likumus un precīzas skaitliskas sakarības, tomēr paliek uzticīgs pītagoriešu vispārējam kredo: daba kopumā un arī atsevišķās izpausmēs ir „skaitlis un harmonija”.”
NOBEIGUMS
Šajā grāmatā autoram īsti neizdodas rast atbildi uz maģisko jautājumu: Kas ir cilvēks? Tomēr viņš stipri vairāk iedziļinās cilvēka izpētē, nonākot pie secinājuma, ka cilvēks nav vienkārša substance, kas pastāv pat sevī. Jautājumā par cilvēku, Kasīrers ļoti daudz balstījās uz antīko domātāju darbiem un atziņām, sevišķi jau uz Hērakleitu, Arsitoteli, Sokrātu u.c. domātājiem. Līdzās šim jautājumam, autors cenšas izskaidrot cilvēku pārākumu pat citām dzīvām būtnēm.
Šīs grāmatas otrajā pamatnodaļā Kasīrers aplūko tēmas, starp kurām redz izteiktu saistību. Piemēram, sākumā viņš runā par mīta un pirmatnējās reliģijas tendencēm, maģiskās un reliģiskās domāšanas līdzāspastāvēšanu. No mītiskās un reliģijas domāšanas, Kasīrers pāriet pie valodas, kurā saredz līdzīgus fundamentālos procesus, tikai nedaudz atšķirīgā veidolā.
Kasīrers visu savas grāmatas otru daļu velta cilvēces kultūrai, kuru kopumā raksturo kā progresīvu cilvēka pašatbrīvošanos. Valoda, māksla, reliģija un zinātne ir dažādas šā procesa fāzes. Tajās visās cilvēks atklāj un pierāda jaunu spēju – spēju uzcelt pašam savu pasauli, „ideālu pasauli”.
…
