Psihoemocionālo vajadzību nodrošināšana māsu praksē

Gars, Dvēsele un Ķermenis nav šķirami. Gars – radošais, saprātīgais, virzošais spēks. Vēlot labu, mēs ātri virzāmies uz priekšu. Būdami neapmierināti vai nelabvēlības pilni, mēs stāvam vai riņķojam uz vietas, lai atrastu pareizo ceļu. Dzīvē nav atpakaļkustības. Gars – tā ir ideja, sēkla, ko mēs iesējam zemē. Ja sēklas aprūpējam ar mīlestību, izveidosies spēcīgs augs. Dvēsele paskubina no aizmugures, liek iet uz priekšu, nedod miera, ja vien tā ir pozitīva. Dvēsele ir izziņa. Tā strādā ar Garu vai ideju kā sēklu. Dvēsele ir līdzīga augsnei, kurā lemts veidoties augam. Ķermenis ir šis augs. Gars un Dvēsele ir jūtu līmenis. Ķermenis ir fiziskais līmenis. Kamēr esam cilvēki, mums ir ķermenis, jūtas un domas. Ja augs būs spēcīgs, tas dos labas sēklas. Bet augs izveidojas spēcīgs, ja kopēju vada labas domas.
Nav taču grūti pateikt kādu labu vārdu, bet kādam tas uzlabos pašsajūtu visu dienu. Mums katram patīk, ja mums pasaku ko jauku, bet cilvēkam, kuram psihoemocionālais stāvoklis ir pesimistisks tas ir nepieciešams vēl vairāk.

Secinājumi
1. Ķermenis un gars ir nedalāmi, tāpēc, lai iegūtu pilnīgu veselību ir jāārstē abi reizē.
2. Māsai jāprot adekvēti novērtēt katru situāciju individuāli, lai spētu palīdzēt.
3. Kamēr netiek izārstēta dvēsele, nevar izārstēt cilvēku fiziski.
4. Jebkura saslimšana, ne tikai onkoloģiska, liek cilvēkam justies emocionāli slikti.
5. Lai slimību varētu izārstēt māsai jāpalīdz pacientam pieņemt viņa slimību.
…