Pievienot darbus Atzīmētie0
Darbs ir veiksmīgi atzīmēts!

Atzīmētie darbi

Skatītie0

Skatītie darbi

Grozs0
Darbs ir sekmīgi pievienots grozam!

Grozs

Reģistrēties

interneta bibliotēka
Atlants.lv bibliotēka
21,48 € Ielikt grozā
Gribi lētāk?
Identifikators:493390
 
Vērtējums:
Publicēts: 16.04.2007.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: 41 vienības
Atsauces: Ir
SatursAizvērt
Nr. Sadaļas nosaukums  Lpp.
  Ievads    5
1.  Radošā darbība dažādu autoru skatījumā    8
1.1.  Radošās darbības vispārīgs raksturojums    8
1.2.  Bērnu radošā darbība    11
2.  Vecākā pirmsskolas vecuma bērnu psihiskās attīstības raksturojums    16
2.1.  Vecākā pirmsskolas vecuma bērnu intelektuālās attīstības raksturojums    17
2.2.  Vecākā pirmsskolas vecuma bērnu emocionālās attīstības raksturojums    22
2.3.  Gribas attīstība    24
3.  Literatūras nozīme bērnu audzināšanā un radošās aktivitātes veicināšanā    26
3.1.  Literatūra – bērna personības attīstībā    26
3.2.  Literatūra – radošās aktivitātes veicināšanai    31
4.  Pedagoģiski psiholoģiskie nosacījumi literatūras izmantošanai radošās darbības sekmēšanā (praktiskā daļa)    35
4.1.  Vecāku aptauja    36
4.2.  Skolotāju aptauja    41
4.3.  Praktiskais darbs ar bērniem    46
  Secinājumi    72
  Izmantotās literatūras saraksts    73
Darba fragmentsAizvērt

“Pasaka ir neatņemama un neaizstājama bērnības sastāvdaļa, jo tā ir bērna dvēseles barība. Staigājot pa pasaku pasauli, bērns nonāk savas dvēseles labirintos, kur, tāpat kā burvju pasaku mežā, ir viss – alkas pēc varoņdarbiem un arī bailes, mīlestība un arī dusmas, naids, agresivitāte – tātad jūtu haoss” Tā par pasaku saka A.Vecgrāve . [33,57].
Pasaka ir vissenākais daiļliteratūras veids, kuru ir izmantojuši dažādu tautību ļaudis, lai stāstītu vai lasītu priekšā saviem bērniem. Pasakas dažādām tautām ir samērā līdzīgas pēc sižeta. Tas nozīmē, ka cilvēkiem, lai arī kur viņi dzīvotu ir aptuveni vienādas problēmas un situācijas. Visās zemēs pastāv labais un ļaunais, tumšais un gaišais. Par to ļoti skaisti raksta psiholoģe A. Vecgrāve. Viņa saka: “ Laiku laikos dažādu tautību bērni ir prasījuši lasīt aptuveni vienas un tās pašas pasakas vai arī ar līdzīgiem sižetiem, lai risinātu savas problēmas. Tāpēc jau arī pastāv visi šie briesmoņu bari, ļaunās pamātes, kas ceļo no vienas pasakas uz otru, no vienas valsts uz otru. Ja tam visam ticētu, tad būtu jādomā, ka iepriekšējās paaudzes ir audzinājušas tikai šī ļaundares un visapkārt, zobus šņirkstinādami, klaiņojuši vilku bari. Blakus viņiem dzīvojušas fejas un elfi, aunādas, karaļi, sprīdīši, dusošās skaistules – jā, tas viss neskaidru impulsu veidā ir mājojis un mājo daudzu paaudžu bērnu dvēselēs”[33,57]. Visi šie tēli mājo ne tikai bērnu dvēselēs, bet tie dziļi ietekmē arī viņu iztēli.
Neviens bērns nav izaudzis bez pasakas. Zīdainītim iemiegot, māmiņa dzied šūpļa dziesmiņas. Tās viņu nomierina. Dzirdot tik mīļo un patīkamo māmiņas balsi, bērns jūtas pasargāts un drošs. Bērnam pieaugot šūpļa dziesmām pievienojas pasakas. Tās iepazīstina bērnus ar dažādiem dzīvniekiem, dabas parādībām, cilvēku raksturiem, brīnumiem, tās ir bērniem saprotamā valodā. Pieaugušais, stāstot bērnam pasaku, atceras savu bērnību, izlasītās vai dzirdētās pasakas, un tas ir arī labs kontakts ar bērnu. Par to raksta arī populārais itāliešu bērnu pasaku meistars - Dž.Rodari savā “Fantāzijas gramatikā”. Tur ir teikts: “Pasaku klausīšanās bērnam ir ideāls pieaugušā piesaistīšanas veids. Māte taču vienmēr ir aizņemta, tēvam ir savs neizprotams dzīves ritms. Pieaugušajam reti atrodas laiks, lai parotaļātos ar bērnu tā, kā viņš to vēlētos, un protams – aizrautīgi. Šādu izjūtu garantē tikai pasaku stāstīšana”[24,124].
Kaut pasaka pavada bērnus visu viņu bērnību un arī vēlākajos gados, ir jāsaprot, ka ar pasaku vien nepietiek. Pedagogs savā darbā nevar aprobežoties tikai ar pasakām, viņam ir jāmeklē dažādi literārie darbi, kuri būtu atbilstoši bērna uztverei. Arī pašā bērnā rodas vajadzība pēc jaunas literatūras. Viņam augot, aug arī zinātkāre, noturīgākas kļūst emocijas, vajadzība pēc saskarsmes ar pieaugušajiem un vienaudžiem. Vecākajā pirmsskolas vecumā sāk rasties jau pirmās draudzības jūtas. Bērni kolektīvā jau izvēlas sev domubiedrus, ar kuriem nodibinās ciešāka saikne. Arī literārajos darbos jau rodas prasība, lai būtu stāstīts par draudzību, izpalīdzību, uzticību, attiecībām ar pieaugušajiem.
Augot bērnam, ļoti svarīgi ir saglabāt literāro darbu stāstīšanas un lasīšanas tradīciju, jo šajā laikmetā, kad tik strauji attīstās zinātne, ir pieejamas dažādas modernās tehniskas ierīces, kuras aizstāj tik mīļo vecāku balsis, bērns vairs nespēj iztēloties un būt radošs. Viņam priekšā ir jau radīti attēli un skaņas. Imants Ziedonis raksta: “Svarīgs ir jautājums par ikviena cilvēka radošu aktivitāti, priekšmetiskās pasaules formu humanizācijas spēju (gan reproduktīvajā, gan jaunradīšanas nozīmē) ir viens no pašiem mūsdienīgākajiem jautājumiem vidē, kas cilvēku bieži nobiedē ar savu neapgūtību – ar savām tehniskajām iekārtām, kas atgādina gigantiskus zvērus, ar saviem kultūras uzkrājumiem, kuru tūkstošgades vienam cilvēkam nemaz nav izsmeļamas”[38,116]. Darbs un sīkās sadzīves rūpes atņem daudz laika, kas vecākiem ir jāpavada kopā ar bērniem, lai lasītu , tādēļ pirmsskolas skolotājam ir jāpievērš liela uzmanība literatūras izmantošanai bērnu radošuma attīstīšanā. Literārie darbi ir jāstāsta vai jālasa emocionāli, izmantojot balss intonāciju maiņu. Reizēm var izmantot ilustrācijas, roku lelles, rotaļlietas, maskas un citus līdzekļus. Pedagogam ir visas iespējas izmantot savu radošumu (literāros un pasaku varoņus audzinātāja var pagatavot no kartona, dzijas, plastilīna, ozolzīlēm, dārzeņiem vai citiem dabas materiāliem, vai arī lūgt, lai bērni tos izgatavo paši). Ir ļoti daudz iespēju lai veiktu radošo darbu. Ja audzinātāja būs radoša, tad bērni būs ieinteresēti klausīties literāros darbus un paši dzirdēto atveidot radošajā darbībā. Tātad ar literatūras palīdzību audzinātāja attīstīs bērnu radošās spējas.

Darba mērķis: pētīt literatūras nozīmi radošās aktivitātes sekmēšanā vecākā pirmsskolas vecuma bērniem
Hipotēze: literārie darbi sekmē bērna radošo aktivitāti, ja:
pedagogs zina bērnu vecumposmu attīstības likumsakarības
literatūra tiek atlasīta, ievērojot bērnu intereses, vajadzības un pieredzi
tiek radīta emocionāla un radoša vide
Pētījuma objekts un priekšmets:
Pētījuma objekts: literatūra pedagoģiskajā procesā pirmsskolā
Pētījuma priekšmets: radošās aktivitātes attīstība vecākajā pirmsskolas vecumā
.
Uzdevumi:
Analizēt pedagoģisko un psiholoģisko literatūru par bērnu radošo darbību.
Teorētiski izzināt vecākā pirmsskolas vecuma bērnu attīstības likumsakarības.
Teorētiski un praktiski pētīt literatūras izmantošanas iespējas radošās aktivitātes sekmēšanā.


Metodes:
Teorētiskā metode - literatūras analīze
Empīriskā metode - vecāku aptauja
- skolotāju aptauja
- praktiskais darbs ar bērniem
- pedagoģiskais vērojums
- rezultātu analīze

Bāze: Sēļu pamatskolas un Mazsalacas vidusskolas 5 –6 gadīgo bērnu grupas.
Kursa darba atslēgas vārdi ir radošums un aktivitāte. Dažādas vārdnīcas sniedz šo jēdzienu skaidrojumu.
Radošs – tāds, kas garīgās darbības procesā rada oriģinālas idejas, garīgās vai materiālās vērtības, tāds, kura radošuma rezultātā rodas dažādas jaunas idejas, garīgās vai materiālās vērtības (arī jaunrade), radoša darbība [20,143].
Radošs – tāds, kas rada vērtības (parasti garīgas vērtības)[13,179] .
Radošums – īpašība būt radošam, spēja radīt jaunas materiālas vai garīgas vērības, vai sakārtot idejas un reālās īstenības parādības īpatnējās attiecībās, izteikt oriģinālas, interesantas domas, pieejas [21,143].…

Autora komentārsAtvērt
Parādīt vairāk līdzīgos ...

Atlants

Izvēlies autorizēšanās veidu

E-pasts + parole

E-pasts + parole

Norādīta nepareiza e-pasta adrese vai parole!
Ienākt

Aizmirsi paroli?

Draugiem.pase
Facebook

Neesi reģistrējies?

Reģistrējies un saņem bez maksas!

Lai saņemtu bezmaksas darbus no Atlants.lv, ir nepieciešams reģistrēties. Tas ir vienkārši un aizņems vien dažas sekundes.

Ja Tu jau esi reģistrējies, vari vienkārši un varēsi saņemt bezmaksas darbus.

Atcelt Reģistrēties