Jāņa Poruka filosofiskie uzskati

Jānis Poruks – izcilais latviešu rakstnieks, dzejnieks, publicists darbojās 80.gadu beigās 90.sākumā. Nāk no Vidzemes, Druvienas Preiļiem. Audzis reliģiozā ģimenē. Pēc rakstura jūtīgs, kluss un noslēgts.
Agrā jaunībā Poruks interesējas par daudzām lietām, taj skaitā mūzika, ķīmija, komerczinātnes, taču viņš nepabeidz nevienu no iesāktajiem institūtiem. 1902.gadā smagi saslimst un ilgi ārstējās psihiatrisklajās slimnīcās, līdz mirst. Apglabāts Tērbatā Meža kapos.
Viņa daiļradē vērojamas asas pretišķības un pretrunas. Daļa darbu uzrakstīti reakciobnārajā romantisma garā, bet daļa darbu realistiski.
Savos labākajos dzejoļos Poruks ir īsts, sirsnīgs, patiesi liels dzejnieks. Pie viņa labākajiem dzejas darbiem pieder mīlas dzeja “Pie tava augstā, baltā loga”, “Teici to stundu, to brīdi”, “Mīlestība” kā arī bērnu dzejoļi: “Tracis”, “Ziedonī”, “Karmenītes dziesmiņa”. Izjusti dzejoļi veltīti mātes mīlestībai – “Mātes dziesmiņa”, “No baznīcas braucot ziemassvētku vakarā”. Izplatīts motīvs Poruka dzejā ir ilgas pēc skaidrības. Viņam raksturīgs arī dzīves nogurums, kas izpaužas, piemēram, dzejolī “Ceļinieks”.…