Runas mākslas un kultūras nepieciešamība

Ķermeņa valoda (neverbālā)
Viss cilvēka ķermenis pakļaujas psihisko procesu ietekmei, tāpat kā tai pakļaujas arī runas orgāni. Tieši pēc balss un izturēšanās var atklāt runātāja visdažādākās izturēšanās nianses, pie tam pats runātājs to nemaz neapzinās. Balss nekad nevar skanēt pārliecinoši, ja skaņas tiek veidotas tikai ar artikulācijas palīdzību, neiesaistot visu ķermeni. Tāpēc arī bailes, nedrošību vai nepārliecinātību par teikto var noteikt ne tikai pēc balss, kura skan nedroši, bet arī pēc runātāja izturēšanās. Neverbālie izteiksmes līdzekļi sniedz visprecīzāko saziņas partnera psihes un fizioloģisko procesu stāvokļu raksturojumu. Lai pievērstu uzmanību informācijas saturam, runātājs parasti izmanto kustības, žestus, pozu maiņas, līdz ar to padarot runu emocionālāku un vieglāk uztveramu. Edgars Kramiņš savā monogrāfijā „Runas prasme saziņā” norāda, ka, lai arī cik tas nešķistu elementāri, dažkārt jau runas sākumā orators ieņem tādu pozu, kāda nebūtu viņam raksturīga citā dzīves situācijā. Piemēram, sastingstot uz vietas, mīņājoties u.c. .…