SECINĀJUMI
1. Bezpajumtniecība ir sociāla problēma, ar kuru nākas saskarties ik vienai pilsētai. Var teikt, ka ap bezpajumtniekiem virknējās vēl daudz citu problēmu- gan tās, ko viņi izraisa ( noziedzība, vides piesārņošana, u.c.), gan tās, kuras ir viņiem pašiem ( alkoholisms, narkomānija, bezdarbs, dažādas hroniskas slimības). Bezpajumtnieku skaits turpina pieaugt, tāpēc ir potīvi,ka vismaz Rīgas dome kaut ko dara lietas labā, un pašlaik tiek celta vēl viena bezpajumtnieku patversme Katoļu ielā.
2. Bezpajumtnieki nav atstāti novārtā- viņiem ir patversmes, zupas virtuves, viņiem tiek ziedotas drēbes un apavi. Sociālie darbinieki palīdz bezpajumtniekiem nokārtot ar dokumentiem saistītās lietas, palīdz atrast darbu, bet bieži šie pūliņi paliek bez rezultātiem. Manuprāt, šeit jau izpaužas problēma, kas nav vairs sociāla, bet gan individuāla- bezpajumtnieks sāk justies ērti šajā stāvoklī, ka viņam nav jāstrādā, viņam tiek nodrošinātas ēdienreizes, viņa vietā kāds cits cenšas atrast viņam darbu. “Bomži” zaudē motivāciju kaut ko darīt lietas labā, jo ir pieraduši pie pašreizējiem dzīves apstākļiem, kas viņus pilnībā apmierina.
3. Būtu iespējama arī bezpajumtnieku atbalsta grupu veidošana, kuras darbības principi būtu līdzīgi kā anonīmo alkaholiķu sanāksmēs, bijušie bezpajumtnieki varētu palīdzēt tiem, kas jau ilgus gadus nespēj uzsākt normālu dzīvi.
4. Ja bezpajumtnieku problēmu drīzumā nesāks aktīvāk risināt, bezpajumtnieku skaits varētu pieaugt vairākas reizes, it sevišķi Latvijas ekonomiskās krīzes dēļ.
…
