Bizantijas impērija - kultūras un reliģijas mijiedarbība

Valsts un baznīca. Pēc tam kad kristīgā baznīca 1054, gadā sadalījās divās daļās - Romas katoļu un pareizticīgajā baznīcā, Konstantinopole kļuva par pareizticīgās baznīcas centru. Pareizticības veidošanās sākās jau laikā no 3. līdz 5. gadsimtam un tā pakāpeniski kļuva par vienu no valsts aparāta sastāvdaļām. Tas ideoloģijā, dogmatos un rituālos daudz spēcīgāk nekā katolicismā izpaudās konservatīvisms, iracionālisms un misticisms, kā arī grieķu filozofijas un austrumu reliģiju ietekmes. Pareizticīgās baznīcas mācības galvenie postulāti tika formulēti ticības apliecinājumā, ko pieņēma l. Nīkejas (325.g.) un l. Konstantinopoles (381.g.) ekumeniskajā koncilā. Par ticības avotiem atzina Svētos Rakstus un tradīcijas - pirmo ekumenisko koncilu lēmumus, senos liturģiskos tekstus un baznīcas tēvu sacerējumus. Pareizticība saglabāja agrīnās kristietības tradīcijas, i uzsverot Dieva transcendentumu (Dievs ir ārpus un pāri pasaulei eksistējošs), noslēpumainību, viņa visaptverošo mīlestību pret cilvēkiem. Liela nozīme bija Kristus iemiesošanās noslēpumam kā cilvēka nemirstības, augšāmcelšanās un pārmiesošanās ķīlai.