1.biļete
1.Atmiņas procesi un attīstība.
Pamatā darbu ar atmiņu var iedalīt trīs fāzēs: kodēšana – saglabāšana – aktualizēšana. Atmiņa ir spēja saglabāt un atcerēties iepriekšējo pieredzi. Atmiņa kā psihiskais process ietver sevī vairākus atsevišķus procesus – iegaumēšanu, saglabāšanu, informācijas meklēšanu, atcerēšanos un aizmiršanu. Tieši atmiņa ir tā, kas cilvēkam ļauj būt tam, kas viņš ir. Tā dod iespēju darboties apkārtējā pasaulē.Atmiņas procesi, kā arī atmiņas attīstība gan atkarībā no vecuma, gan atkarībā atmiņas trenētības pakāpes.
1. Pēc informācijas ilguma:
Sensorā atmiņa- atmiņa ir redzes, dzirdes sensoro pēdu īslaicīga saglabāšana, kas pieejama turpmākajai kognitīvai apstrādei,tā uzkrāj informāciju receptoru līmenī. Informācijas glabāšanas ilgums ir apmēram viena sekundes ceturtdaļa. Sensorās atmiņas apjoms ir liels, jo informācija pienāk nepārtraukti. – 0.1 sek.
Īslaicīgā atmiņa-tā nodrošina informācijas noturēšanu 1 – 20 minūtes. Šajā laikā informācija tiek izvērtēta: daļa informācijas pāriet ilgstošajā atmiņā, daļa tiek dzēsta. Īstermiņa atmiņa darbojas pēc rindas principa – t.i., ja jaunajam objektam pietrūkst vietas, tas pārklāj objektu, kurš visilgāk jau atradies atmiņā. Ilgtermiņa atmiņa nodrošina sekojošas funkcijas: objektu atpazīšanu un to saistību ar laiku, vietu un citiem objektiem. 1-20 min.
Ilgstošā atmiņa-informācijas uzglabāšanas apjoms un ilgums ir atkarīgs no katras personas individuālajām īpašībām. visu dzīvi
Operatīva – uz darbības laiku.
2. Pēc informācijas grupēšanas pazīmēm:
Mehāniskā atmiņa- attiecas uz ikdienas pielietojamību un ir saistīta ar jaunu faktu, notikumu un materiālu atcerēšanos. Tā ietver gan epizodiskas atmiņas par notikumiem, laiku un personām, kas ar to saistītas, gan semantisku atmiņu (vispārējas zināšanas – tādas kā vārda vai jēdziena nozīme, asociācijas). Mehāniskā atmiņa ir atkarīga no hipokampa un blakusesošo apgabalu un vidussmadzeņu kā vienota veseluma kopsadarbības. Tā ir atmiņas forma, ko cilvēki lieto, lai atsauktu atmiņā faktus apzināti un tīši, un tādēļ to sauc par apzināto jeb tiešo atmiņu. Mehāniskā atmiņa ir ātra, tā ne vienmēr ir precīza, uzskata, ka šī atmiņa ļauj personai veidot ārējās pasaules modeli, un šajā gadījumā tas ir patiess vai maldīgs. Labs piemērs deklaratīvās atmiņas darbībai ir spēja atpazīt notikušu situāciju – to sauc arī par pazīšanas atmiņu. Šī atmiņa ir traucēta amnestiskiem pacientiem, kuriem atrod bojājumu hipokampa rajonā.
Loģiskā atmiņa- tā ir spēja no atsevišķu parādību vērošanas atrast vispārīgas likumības, izdarīt pareizus secinājumus.
3. Pēc iegaumēšanas mērķa:
Tieša atmiņa-ir apzināts mērķis informāciju iegaumēt, tāpēc tiek izmantota griba un dažādi paņēmieni, lai iegaumētu.
Netiešā atmiņa- ir apzināts mērķis iegaumēt, bet darbības procesā ir notikusi iegaumēšana.
4. Pēc maņu orgāniem:
Redzes atmiņa-ja skatāmais priekšmets pēkšņi izzūd, piem., tas tiek aizklāts, tad acī attēls saglabājas vēl vismaz sešas simtdaļas sekundes
Dzirdes atmiņa- atceramies skaņas, kā arī atpazīstam jau dzirdētās.
Taustes atmiņa- pēc taustes atšķiram priekšmetus pēc to formas.
Ožas atmiņa- atpazīstam smaržas, ar kurām jau esam sastapušies.
Garšas atmiņa- atpazīstam ēdienu.…
