Žurnālistika un personiskās dzīves neaizskaramības problēma

1981.gada rudenī, kad „The New Yorker” rakstniece Dženeta Malkolma (Jenet Malcolm) lasīja laikrakstu „The New York Times”, viņas uzmanību piesaistīja raksts, kurā bija ziņots par psihoanalītiķa Džefrija Massona (Jeffrey Masson) atlaišanu no viņa direktora amata S. Feida
arhīva Londonā. Viņa izgrieza stāstījumu no lapas un piesprauda to pie sava ziņojumu dēļa. Pēc dažiem mēnešiem, Malkolma piezvanīja uz Massona mājām Berkelejā un teica, ka viņa grib uzrakstīt par Massonu. Viņš uzaicināja rakstnieci pie sevis un 1982.gada novembrī viņa lidoja no Ņujorkas uz Kaliforniju. Nākošajā dienā Malkolma satika Massonu Klērmontas viesnīcas vestibilā uz pirmo no daudzajām intervijām, kuras viņa gribēja ieguva Sanfrancisko un Ņujorkā, gan intervējot viņu personīgi, gan pa telefonu. Pie šīm intervijām rakstniece strādāja visu nākošo pusotru gadu un nāca atklātībā 45 tūkstošos aprakstu.
Šie apraksti „Problēmas arhīvos” tika publicēti divās daļās laikraksta „The New Yorker” 1983.gada novembra numuros.
Pirms šo laikrakstu numuru iznākšanas, Malkolma nosūtīja sava darba kopiju Massonam, pirms tie nonāca laikrakstu kioskos. Rakstniece bija pārliecināta, ka darbs Massonu sajūsminās, tomēr viņš paziņoja, ka tas viņu nepavisam neapmierina, jo Malkolma ir neprecīzi citējusi Massona teikto. Vēlāk Massons rakstnieci iesūdzēja tiesā.…