Vēl viens iemesls, kādēļ M.Fuko darbs būs aktuāls vēl vismaz tuvākajā nākotnē - jo tas sasaucas arī ar plaši zināmu toriju, kas mūsdienās ir ļoti būtiska un aktuāla: mediju dienaskārtības teoriju, jeb ka medijiem ir vara pār to, kas sabiedrībā būs aktuāli. Tas, ko mediji komunicēs un par ko tie rakstīs, būs sabiedrības un cilvēku aktuālās tendences un temati. Un lai gan ne vienmēr tas, ko medijs raksta, ir patiesība, tauta to par tādu pieņems. Vismaz lielākā daļa. Un tas ir tieši tas, par ko raksta Fuko – cilvēkiem tiek uzspiesta patiesība, viņi dzīvo pēc kāda cita izdomātas shēmas. Tas, ko Fuko grib panākt (un nevar viņam nepiekrist), ir lai cilvēki paši domā un filtrē, kas ir patiesība, kas ir tie, kas cenšas uzspiest savu patiesību, kā cilvēks var nepazust patiesības mudžeklī. Fuko grib, lai cilvēks domā dziļāk un saskata vairāk. Tieši tāda ir sajūta, grāmatu izlasot.
Mišels Fuko ne tikai grāmatā, bet arī dziļi sirdī ir filozofs, un tas ir jūtams arī viņa radītajos stāstos. Lai gan viņš nav no atpazīstamākajiem autoriem, viņa darbi ir radījuši paliekošu vērtību, tieši kā ar grāmatu “Patiesība. Vara. Patība”. Filozofiskās atziņas, kas caurmij Fuko radīto stāstu, liek katram aizdomāties. Un ja ne uzreiz pēc grāmatas pēdējā vāka aizvēršanas, tad varbūt pēc dienas, divām, trim, pēc nedēļas, mēneša vai kaut vairāk. Tā atstāj savu zīmogu, un nav svarīgi kad lasītājs pārdomās izlasīto, bet tas noteikti notiks. Tas būs brīdis, kad viņš savilks kopsakarības ne tikai ar dažādu valstu varas iekārtām un cilvēku tajā, bet arī ar savu dzīvi. Un tas būs brīdis, kad grāmata būs panākusi savu.
…
