3. EKONOMIKAS VALSTS REGULĒŠANAS PASĀKUMI
Dž.M.Keinss par savu pētījumu gala rezultātu uzskatīja jaunas ekonomikas teorijas izveidi. Tā parāda centralizētas kontroles nepieciešamību tajos jautājumos, kurus pašlaik lielā mērā ietekmē privātais sektors... „Valstij būs jāietekmē tendenci patērēt: daļēji izmantojot atbilstošu nodokļu sistēmu, daļēji, ar procentu likmes fiksētās normas ieviešanu, un, iespējams, ar citiem līdzekļiem”, jo „tieši nodarbinātības līmeņa noteikšana, nevis darba sadale tiem, kas jau strādā, pašreizējā sistēma izrādījusies nepiemērota." Tieši tāpēc, pēc Dž.M.Keinsa uzskatiem, "centralizētās kontroles izveide ir nepieciešama, lai nodrošinātu pilnīgu nodarbinātību, kas prasīs, protams, tradicionālo valdības funkciju ievērojamu paplašināšanu ... Tomēr vēl jo projām paliek daudz iespēju privātai iniciatīvai un atbildībai."
Ekonomisko procesu efektīva valsts regulēšana, saskaņā ar Dž.M.Keinsa uzskatiem, ir atkarīga no tā vai atradīsies līdzekļi valsts investīcijām, no pilnas nodarbinātības sasniegšanas un no procentu likmes samazināšanas un normas noteikšanas. Viņš rakstīja: "Ricardo un viņa sekotāji neievēroja faktu, ka pat ilgtermiņā nodarbinātība ne vienmēr tiecās uz pilnīgās nodarbinātības līmeni, ka nodarbinātības līmenis var mainīties un ka katras bankas politikai atbilst cits, atšķirīgs no citiem, nodarbinātības līmenis. Tātad, eksistē dažādi ilgtermiņa līdzsvara stāvokļi, kuri atbilst dažādiem iedomājamiem procentu politikas variantiem, kas regulētu monetāro sistēmu. "
Dž. M. Keinss uzskatīja, ka gadījumā ja trūksts līdzekļu valsts investīcijām tad jāgarantē papildus naudas izlaišana, bet iespējamais budžeta deficīts tiks novērsts ar nodarbinātības pieaugumu un procentu likmju kritumu. Citiem vārdiem sakot, jo zemāka likme aizdevumu procentiem, jo lielāks stimuls līdzekļus investēt, tātad palielinās investīciju apjoms, kas savukārt paplašina nodarbinātības iespējas un palīdz pārvarēt bezdarbu. Par sākuma punktu viņš pieņēma, tādu noteikumu par kvantitatīvu naudas teoriju, saskaņā ar kuru patiesībā "nemainīgo cenu vietā, pie neizmantotiem resursiem un pieaugušām cenām, proporcionāli naudas daudzumam valstī pie pilnīgi izmantotiem resursiem, mēs praktiski iegūstam cenas, kas pieaug proporcionāli nodarbinātības faktoru pieaugumam."
Valsts var regulēt brīvā tirgus ekonomiku tikai ar fiskālās politikas palīdzību. Fiskālās politikas pamat priekšstats ir nodokļi T un valsts izdevumi G; šo lielumu starpības lielums, D=G-T, sauc par budžeta deficītu, kuram ir liela loma kopējā valdības darba novērtējumā. …
