Vadīšanas teorijas evolūcija

20.gs beigās atkal aktualizējās interese par vadīšanas teorijas specifiku un ietekmi organizāciju vadībā, lai veiktu efektīvākas darbības, jo konkurence ir daudz straujāk pieaugusi un ir nepieciešama spēja piemēroties jaunām koncepcijām. Mūsdienās nepieciešama ātra reakcija uz biznesā notiekošo, jo dzīve ir kļuvusi daudz dinamiskāka nekā tā bija pirms 80 gadiem. Viena no jaunajām teorijām ir Viljama Ouči Z veida modelis jeb globālā pieeja. Viņš izdala tādus kritērijus, kā ilgstošs darbs vienā organizācijā, kolektīva lēmuma pieņemšana, atbildības veids (individuāls vai kolektīvs), attīstības un evolūcijas temps, kontroles mehānisms un karjeras veids. Otra teorija, kas mūsdienās ir populāra ir saistošā pieeja, kuras pilnveidotājs ir Tomass Peters un Roberts Vatermans. 80.gados viņi pētīja spēcīgus uzņēmums, kurus izdalīja pēc dažādiem kritērijiem. Galvenās nostādnes, uz kurām viņi skatījās bija: plānoto mērķu sasniegšana, patērētāju vajadzību apmierināšana, racionāla darbu izpilde un uzņēmība, kā arī maksimāla efektivitāte ar visu organizācijas darbinieku līdzdalību, mūsdienu pieeju izmantošana menedžmentā, priekšrocība iecerēm, kuras organizācijas var realizēt vislabāk un vienkāršu organizatorisko struktūru lietošana. Šāda veida analīze, protams, ir diezgan subjektīva, tomēr šāda veida teorija ir iemantojusi popularitāti. Katrā valstī šīm teorijām tiek ieviesta sava specifika dēļ dažādu ārējo faktoru intensitātes . …