Tēvija bija latviešu valodā izdots laikraksts nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laikā (1941 — 1945), kas no 1941. gada 1. jūlija iznāca Rīgā, no 1944. gada 17. oktobra līdz 1945. gada 29. aprīlim Liepājā. Jāatdzīst, ka „Tēvija” ir pastāvējusi arī pirms tam, tālā 1895. gada. Par, ko liecina Latvijas Nacionālās bibliotēkas arhīvi.[1] Avīze tika spiesta vecajā drukā. Bet sākot no 1941 g., tā tiek izdota latviešu valodā. Avīze tika izdota visai bieži, apzinoties, ka tās izdošana ir notikusi kara laikā. Avīze iznāca sešas reizes nedēļa, svētdienas tika uzskatītas par brīvdienām. Par laikraksta galveno izdevēju tiek uzskatīts Ernests Kreišmanis (1890. — 1965.), bet faktiski “Tēvijas” izdošana bija Ostlandes reihskomisariāta Propagandas nodaļas pārziņā. Par “Tēvijas” pirmo redaktoru kļuva Arturs Kroders , kuru no redaktora pienākumu izpildes 1941. gada 24. jūlijā atcēla. No 1941. g. 25. jūlija līdz 23. septembrim redaktora pienākumus pildīja Andrejs Rudzis , tad par redaktoru tika iecelts rakstnieks Pauls Kovaļevskis (Klāns). No 1944. gada 26. novembra laikraksta redaktors bija Jānis Vītols (idejiskais vadītājs jau no 1941.g.). Pamatnosaukums- „Tēvija.” Vēlāk 1944.g. –„Tēvija. Frontes izdevumi.”,1944.g. – „Tēvija un Kurzemes Vārds”, 1944-1945- „Tēvija. Skrejlapa.”.
Laikrakstam „Tēvija” redakcija ir bijusi visai liela. Redakcijas locekļi bija- Z. Bārda, H. Mindenbergs (ārlietu red.), P.Polis (1941.-1944.g. sporta nod. Vadītājs), A. Startmanis (1941.- 1945.g. ārlietu nod. Vadītājs), K. Zariņš (1941.- 1944.g. literatūras daļas vadītājs), A. Podnieks (1941.- 1944.g. tehniskais redaktors). Bez biedriem redakcijā strādāja vēl- V. Baltkājs (1941.- 1944.g.), M. Čulītis (1941.- 1944.g.), K. Dreimanis (1941.- 1944.g.), J. Miķelsons (1941.0 1943.g.), K. Rabācs (1941.- 1944.g.), V. Skultāns (1941.- 1944.g.), A Šmits (1941.- 1944.g.). Redakcija ir nepārtraukti darbojusies, neskatoties uz tā brīža smago situāciju. Visilgāk redakcija ir atradusies Rīgā- Blaumaņu ielā 38-40. Laikraksts tika spiests no 1941.g. „Rotas” 1. Spiestuvē, bet 1942.g. spiestuvē „Tēvija”, ar 1944 .g.- Liepājā, spiestuvē „Kultūra”, ar 1944 .g. spiestuve nav atzīmēta (faktiski, iespieda vagonos iekārtotā spiestuvē pie Liepājas ezera, vēlāk- Raiņa parka tuvumā.) Ar redakciju varēja arī sazināties, katram daļas vadītājam bija savs kontakta tālrunis, kā arī ārkārtas situācijās varēja sazināties ar dispečeru. Kā arī avīzes abonēšanu varēja veikt, zvanot pa norādīto tālruni. Jāatdzīst, ka esmu visai pārsteigta, par to cik redakcija ir attīstīta.
