„Gar jūru es esmu nākusi,
Par jūru es palikt gribu-
Lai noslēpums smilšu tumsā
Un pāri bezgalīgs dzidrums.”
Šādi par sevi ir teikusi Amanda Aizpuriete [1.,3.lpp]
Dzejniece dzimusi 1956.g. (Tai pat laikā, kad Ungārijā notika bruņotā sacelšanās. Notiek pirmais pasaules čempionāts džudo. ASV izveidojās pirmā programmēšanas valoda FORTRAN. M.Monro apprecas ar A.Milleru. Latvijā iznāk šādi dzejoļu krājumi B.Saulītis „Cīruļu putenis”, A.Skalbe „Atlido dzērves”, O.Vācietis „Tālu ceļu vējš”.) Kā saka pati autore : „No mājas, kurā dzīvoju, līdz jūrai ir trīs minūšu gājiens. Tas noteikti ir viens no svarīgākajiem manas biogrāfijas faktiem.
Nodarbošanos esmu mainījusi vairākkārt. Šobrīd visnozīmīgākais laiks liekas tie četri gadi, kad izbraukāju visu Latviju, būdama Rīgas radio korespondente, un pagājušā gada vasara, kad strādāju arheoloģiskajā ekspedīcijā, palīdzēju atrakt sēļu kapulauku uz ezera saliņas, cēlu no smiltīm sīkos krama bultu galus un trauku lauskas ar tādiem rakstiem kā skolas vēstures grāmatās.” [1.,3.lpp]
A.Aizpuriete studējusi filoloģiju un filozofiju Latvijas Valsts universitātē (1974-1979), kā arī M. Gorkija Literatūras institūta atdzejošanas seminārā Maskavā (1980-1984). Publicējas kopš 1976. gada. Periodiski strādājusi par dzejas konsultanti žurnālā “Avots”, līdzstrādnieci laikrakstā “Aspazija”, žurnālā “Karogs”, “Vides Vēstis”. Amerikāņu komponists Ēriks Fanks ar Aizpurietes dzeju sarakstījis simfoniju kontraltam un orķestrim “Šis novakars šķiet bojāts” un monooperu “Anna Ahmatova”. Atdzejojusi Annas Ahmatovas, Josifa Brodska, Uves Kolbes, Georga Trākla un citu autoru dzejoļus no vācu, angļu, krievu, ukraiņu valodas. Sastādījusi vairākas latviešu dzejas antoloģijas. Latvijas delegācijas sastāvā piedalījusies Eiropas rakstnieku kopējā akcijā "Literatūras ekspresis Eiropa 2000". Aizpuriete saņēmusi Bavārijas Mākslas akadēmijas Dzejas balvu (1999) un Dzejas dienu balvu Latvijā (2000), Literatūras gada balvu par labāko atdzejojumu (2003). …
