Triju Eiropas valstu galvaspilsētu rekonstrukcija 19.gadsimtā

3.Secinājumi
XVIII.gs. beigās un visa XIX. gs. garumā pasaulē sāka strauji mainīties mūsdienīgas sabiedrības virzienā. Šis vēstures posms ir unikāls ar to, ka tajā laikā notika Rūpnieciska revolūcija, kad mainījas pasaules ekonomikas sistēma. Tā vairs nebija agrāra un uz lauksaimniecības balstītā, tagad tā kļuva industriālā. Tehnoloģiskās izmaiņas no atsevišķām nozarēm arvien vairāk aptvēra ražošanu kopumā. No manufaktūrām aizgūtā un pilnveidotā ražošanas organizatoriskā forma, kas pazīstama kā fabrikas sistēma un raksturojās ar darba dalīšanu un specializāciju, ļāva ievērojami palielināt darba ražīgumu, pat izmantojot zemāk kvalificētu un mazāk apmaksātu darbaspēku. Citiem vārdiem, ražošana, kas balstījas tikai uz fizisko darbu nevarēja konkurēt ar ražošanu, kurā bija pielietotas augstas tehnoloģijas. Tādi saniegumi, kā transportā un sakaru nozarē — dzelzceļš un tvaika lokomatīve, jūras kuģi ar tvaika dzinēju – kļuva iespējami pateicoties regulārai zinātnes līdzdalībai rūpniecībā. Tā kā manufaktūras bija izdevīgāk izvietot lielās pilsētās un tās būtiski izspieda amatniecības, sākas lielas sabiedrības pārmaiņas.
Šie notikumi pirmo reizi vēsturē izraisīja milzīgu cilvēku daudzumu migrāciju pilsētās. Tādas lielpilsētas kā Londona, Parīze un Vīne nebija gatavas pieņemt tik daudz atnācēju. Tā kā cilvēku plūsma šīs pilsētās bija ļoti intensīvā un ātrā, pavisām drīz sāka parādīties šo pilsētu organizācijas un plānošanas vājumi.
Londona, Parīze, Vīne un pārējās Eiropas lielpilsētas pieprasīja steidzamas un radikālās pārmaiņas. Kā Parīzē, tā arī Londonā ļoti asa problēma bija higiēnas uzlabošanai. Līdz šīm netīrumi tika izlieti galvenās pilsētās upēs – Temzā un Sēnā. Tā kā dzeramais ūdens arī tika ņemts no tām, šajās pilsētās epidēmijas izplatījas ar zilbenīgu ātrumu. Šis problēmas atrisinājums tika atrasts kanalizācijas sistēmas izbūvē.
…