Pēc romāna „Rozes vārds” publicēšanas un ekranizēšanas sākās runas par „jaunā Eko” atklāšanos. Taču šie pārspriedumi neko jaunu neatklāja, izrādījās, ka atklājums nemaz nav nekāds atklājums. Nojaustā patiesība izrādījusies mainīgā Eko (Eco) piedāvāts risinājums, uz kura uzķērušies vienīgās un pēdējās patiesības tīkotāji. Publicējot romānus, parodijas un kultūrkritiskas esejas, Eko (Eco) nedara neko jaunu – viņš tikai izvērš savu semiotisko projektu. Visu Eko (Eco) darbu caurstrāvo semiotiska filozofija. Šī filozofija paredz jaunu kultūras teoriju, kas pamatojās uz zīmēm, kuras pastāv vienīgi kultūras kontekstā, un kultūru, kas izpaužas zīmēs. Līdz ar to kultūrvēsturiskie un estētiskie darbi attiecās uz zīmju radīšanas, izmantošanas un interpretēšanas teoriju, bet kultūrkritiskie raksti – uz ikdienas, sadzīves semiotiku. Savukārt romāni nav nekas cits kā narratīva semiotika, semiotikas stāstīšana nesemiotiskā valodā. Eko (Eco) it kā apstiprina Ludviga Vitgenšteina atziņu :”Par to, par ko nevar runāt teorētiski, vajag pastāstīt stāstus.” Tādejādi Eko (Eco) daiļliteratūras darbi organiski iekļaujas viņa semiotiski literārajā darbībā, kas vienlaikus ir arī tradicionālās filozofijas pārveide. Tā ir filozofija, kas nepretendē uz absolūto patiesību, sistemātiski saglabā teikta neskaidrību, nedz pamatojot to, nedz izdibinot pamata jēgu. Tā ir filozofija, kas oscilē starp sakāmo un nepasakāmo. Un tas ir ļāvis rasties nostāstam, ka Eko (Eco) ir postmodernisma autors – teorētiķis, romānists. …
