Prozas darba analīze. Lolita Puncule "Nenosalt sniegā"

Tēma: Izteikta taisnīguma izjūta un mīlestības dotais spēks ir vienīgais, kas spēj sadziedēt kara radītās brūces un aizbiedēt ciešanu iesētos dēmonus, kas mājo cilvēka sirdī pēc vairākiem karā pavadītiem gadiem.
Laikā, kad pasaulē notiek nepārtraukta sāncensība starp valstīm, starp dažādu reliģisko ticību pārstāvjiem un cilvēkiem, kuri varu vērtē augstāk par cilvēcību, ir svarīgi apzināties, kas mēs esam. Un vispareizāko atbildi uz šo jautājumu var sniegt cilvēki, kurus mīlam mēs un kuri mīl mūs. Paši tuvākie. Viņi vienīgie spēj ieraudzīt tukšumus mūsu sirdīs un dvēselē, iedēstīt cerību, ka dzīve turpinās un ne viss ir tik slikti kā izskatās. Ir jānoturas pie savām saknēm, jo plūdi aizskalo vārgos un garā nevarīgos.
Likteņromāna tēma ir cieši saistīta ar mūsdienām. Karš Afganistānā turpinās. Ik gadu uz šo dieva pamesto zemi dodas latviešu karavīri, kas reizēm atgriežas ar jaunu sēru vilni, ieslodzīti koka zārkos. Taču citi, tie kuri atgriežas mājās nesaceļot ažiotāžu, reizēm ir lielāki cietēji par tiem, kuri atgriezās koka kastēs. Kas viņiem palīdz turpināt dzīvot? Pieveikt zvēru sevī, kas piedzima karā? Tuvinieki viennozīmīgi ir laimīgi, ka viņu dēls beidzot ir atgriezies mājās, taču par kādu samaksu? Cilvēks, kas piedzīvojis kara šausmas vairs nekad nebūs tāds pats, kā pirms aizbraukšanas. Kā cilvēku izmaina apstākļi, kad nāve ir blakusesoša un var uzbrukt ik mirkli, nebrīdinot par saviem nodomiem? Turklāt līdzās atmiņām dzīvo arī mīlestības un darba piepildīta dzīve, kas liek cīnīties, neatskatoties atpakaļ, tomēr zvērs nepiekāpjas. …