Astrovs lugā saka ļoti būtiskus vārdus- „cilvēks ir apveltīts ar saprātu un radošu spēku, lai varētu vairot to, kas viņam piešķirts, bet līdz šim viņš nav vis radījis, tikai postījis.”. Šis teikumā lielā mērā, manuprāt, raksturo visas Čehova lugas- viņa varoņi ir postītāji- paši savas un citu dzīves grāvēji, un vēlāk viņi cīnās ar sekām. Jeļena Anderejevna, padzīvojot tikai neilgu laiku muižā, jau sapratusi, kādas attiecības ir starp šīs ģimenes varoņiem, viņa redz, kā viņi cits citu moka un uzgrūž viens otram savu neapmierinātību un dusmas. Viņa saka Voiņickim, ka redz- „šai namā nav labi”, ka jūt, kā cilvēki šeit viens otru nīst un apspiež. Jeļena Andrejevna, manuprāt, pasaka precīzu spriedumu par muižas iemītniekiem- „(..) jums visiem sirdī mājo postīšanas velns. Jums nav žēl ne mežu, ne putnu, ne sieviešu, ne citam cita...”. Lugas varoņi, pēc manām domām, apzināti vai nepazināti, bet tik tiešām posta un grauj viens otru. Viņi nav laimīgi paši un neļauj tā īsti dzīvi mierīgi arī tāpēc pārējiem.
Lugas beigas ir ļoti traģiskas. Kad Voiņickis saka, cik viņam ir grūti šajā dzīvē, Soņa vien ar nolemtības sajūtu mierina tēvoci, ka viņiem būs vien jāpacieš viss arī turpmāk, ka būs jāstrādā bez mitas un jānes visi dzīves uzliktie pārbaudījumi līdz pat nāvei, kas būs kā atpestīšana no visa. Nāve šiem varoņiem ir kā mierinājums. Soņa sola Voiņickim, ka tad viņi gūs mieru un viņu „ciešanas nogrims žēlsirdībā”. Būdama vēl jauna sieviete, kurai visa dzīve priekšā, būtu vēl tik daudz kas jāpiedzīvo, viņa ir samierinājusies ar savu likteni, padevīgi tam piekāpjas un atsakās no cīņas par laimi. Dzīves jēgas meklējumi, laimes meklējumi, manuprāt, arī ir lugas centrālā tēma. Katrs varonis deg pēc piepildījuma savā dzīvē, atskārš savas kļūdas, taču saprot, ka ir par vēlu ko mainīt un graut savu veco dzīvi un celt jaunu, tāpēc padevīgi gaida dzīves beigas- mieru.
…
