Laiks un telpa - filosofiskā izpratne

VĒLĪNO VIDUSLAIKU UN RENESANSES SABIEDRĪBA - Laiks kļūst par vērtību, Dieva dāvanu, kuru saprātīgi izmantojot, cilvēkam paveras iespēja tuvoties dievišķajai gudrībai, dabā un cilvēkā mītošajam skaistumam. Pretēji viduslaiku „plakanumam” tika sajusts un attēlots telpas dziļums. Renesansei raksturīga neierobežota, ķermeniski neatkarīga telpa, kurā visas 3 dimensijas norāda uz bezgalīgo, precīzāk, kur 3. dimensija (dziļums) abas pārējās dimensijas rauj bezgalīgajā. - dinamiskas telpas apziņa.

JAUNLAIKU SABIEDRĪBĀ - Pasaule kļūst par putekli neaptveramajā Visumā. Laiku sāk uzskatīt par objektīvu, neitrālu un visās savās daļās vienlīdzīgu mediju savdabīgu ‘’rezervuāru’’, kas sevī ietver norises, tās neietekmējot un neļaujot tām sevi ietekmēt. Laika ritumu nevar ne paātrināt, ne palielināt, tas kļūst par kustībā esošās matērijas atribūtu.

MŪSDIENU SABIEDRĪBA - Homo faber (darbīgais cilvēks) kļuvis par vienu no raksturīgākajiem mūsdienu cilvēku apzīmējumiem. Mūsdienu filozofiskie virzieni - dzīves filozofija un eksistenciālisms - laika un telpas interpretāciju saista ar cilvēcisko eksistenci. Telpas problēmas risinājums tiek meklēts cilvēkā un viņa radītajās lietās, kurās iemiesotas attiecības ar pasauli. Cilvēka dzīves ritējums robežās starp dzimšanu un nāvi gūst laika izvērsuma raksturojumu. Tajā savijas tagadne, nākotne un pagātne vienlīdz reālas eksistenciālā laika norises formas. Šāda veida telpas un laika izpratni izteic kategorijas „telpiskums” un „laiciskums”. Laika un telpas problēma nodarbina visdažādāko zinātnes jomu pārstāvju prātus. Mūsdienām raksturīgs neapturamais laika skrējiens, kas sablīvē telpu, laiks piepilda to ar informāciju, notikumiem, norisēm. Reizē telpa izkliedējas un zūd attālumi, padarot tālo un nepazīstamo tuvu, atsvešinot cilvēku no līdz tam tuvā un pazīstamā.
…