Denī Didro savā darbā raksta, ka ne dabas faktos, ne dzīves apstākļos nav nekā, kas nebūtu uzvilktas lamatas mūsu piesardzībai. Mēdz sacīt: nav nekā jauna zem saules; un tas ir pareizi tam, kas ņem vērā vienīgi rupjas ārējās izpausmes. Taču sīs teiciens ir tikai aizspriedums, kara cēloņi ir cilvēku orgānu vājums, cilvēku instrumentu nepilnības un cilvēku dzīves īsums. Pareizs būtu izteiciens: nekas nav tik izplatīts kā galvas un tik rets kā prāts. Literatūrā mēdz sacīt: par gaumi nav jāstrīdas. Ja ar to saprot, ka ne ar vienu nav jāstrīdas par to, kas atbilst viņa gaumei, jo katrs cilvēks ir indivīds, katram cilvēkam ir tiesības izvēlēties, ko viņš vēlas atbalstīt, bet nevēlās, tā būtu bērnišķība. Ja ar to domātu, ka gaume nevar būt ne laba, ne slikta, tā būtu aplamība. Filozofam nāksies stingri pārbaudīt visas sentences, kas nākušas no tautas gudrības, jo zinātnēs var būt tikai viena atbilde pareizā.
D. Didro sāka savu darbu ar Dieva radījumu – ar dabu, bet beidz ar pašu Dievu. Autors nezina, vai Viņš ir vai nē, bet pieņemot, ka Viņš ielūkojas viņam dvēselē, velta sava darba pēdējas rindiņas Viņam. Denī Didro šaubās par Dieva esamību. No vienas puses viņš uzskata, ka Dievs ir, bet no otras puses, ka nav. Tāpat ir mūsdienās, ka ir cilvēki, kuri tic Dievam, jo Dievs ir radījis pasauli vai arī uzskata, ka pasaulē ir kaut kas augstāks par cilvēku un neredzams spēks, kas redz cilvēku ļaundarības un pēc tam par tām saņem sodu, kā arī ir cilvēki, kuri uzskata, ka Dieva nav, jo uz pasaules notiek daudz netaisnības, kuras Dievs nevarētu pieļaut. Viņš uzskata, ka Dievs piedod visus grēkus, ko viņš savā pagātnē darījis. Viņš par Dievu ir pretējās domās. Viņš alkst pēc atlīdzības no Dieva puses citā pasaulē, bet ja neeksistē ne elle, ne paradīze un tādas citas pasaules vispār nemaz nav, tad viņš visu dara sevis labā. Autors uzskata, ka tikai godīgs cilvēks var būt ateists, bet šajā pasaulē neviens tāds nav, jo mēs jau piedzimstam ar grēku un mums ir vēlme citiem melot, citus apkrāpt un izmantot, ko bieži vien arī izdarām. D.Didro uzskata, ka nelietis, kas noliedz Dieva pastāvēšanu, ir cilvēks, kurš baidās un kuram jābaidās no atriebības par pastrādātajām ļaundarībām. Turpretī labais cilvēks, kurš alkst atlīdzību par saviem tikumiem, rīkojas pats pret savām interesēm.
D. Didro darbs liek aizdomāties par dabu, par dažiem tās likuliem, par zinātni un tās eksperimentiem, par ceļiem, kurus mēs izvēlamies ne tikai pētījumos, bet arī savas dzīves laikā.Viss ir cieši saistīts viens ar otru. Pasaule ir ideju, būtņu, parādību kamols, paraujot aiz vienu galu, mēs lēni attīnam to vaļā. Un tā lēnām tiek attīnāta mūsu dzīve. Personīgi man visvairāk aizskara pēdējā trešā daļa – katram ir izvēle, katrs pats izdomā, ko viņam labāk darīt, ko izvēlēties un kam ticēt.
…
