Stāsts "Brāļi, mocis un meitenes"

Laimonis bija talantiem apdāvināts septiņpadsmit gadus vecs jauneklis. Viņš tīri labi spēlēja ģitāru, pārvaldīja taustiņu instrumentus un klapēja bungas uz nebēdu. Arī balss viņam bija nostādīta daudzmaz ciešamā līmenī. Jāpiezīmē, ka visus augstākminētos mūzikas novirzienus talantīgais zēns apguva pašmācības ceļā un pie tam darīja to ļoti paškritiski.
Normunds, it kā jau nobriedis (vismaz tā viņš pats domāja) divdesmit divus gadus jauns vecpuisis (tā viņš pats sevi smiedamies dēvēja), prata spēlēt tikai basa ģitāru, toties uz meitenēm bija kā traks. Nereti šo meiču medību izbraukumos dalība bija jāņem arī bračiņam, tas ir – Laimonim. Lūk, viena epizode no šo sirojumu daudzveidīgā klāsta.

Bija silta jūlija pēcpusdiena. Laimonis kā parasti strinkšķināja ģitāru un savā nodabā dungoja tikko sacerētu dziesmiņu, kad istabā iebrāzās Normunds un bezierunu balsī pavēlēja:
- Davai, bračka, taisies! Šļūcam pie skuķiem. Man ir sarunātas divas džudes – viena tev, otra man. Neaizmirsti paķert līdzi pāris kabatlakatiņus , lai nav... nu, tu jau saproti.
Laimonis saprata. Nav jau pirmo reizi ar pīpi uz jumta.
Salikuši mugursomā visu nepieciešamo ekipējumu, brāļi sēdās uz motocikla „Jawa” un, izmetuši līkumu caur dzērienu veikalu, aizjoņoja jaunu piedzīvojumu meklējumos, ka noputēja vien.…