Rembranta gleznas "Pazudušā dēla atgriešanās" vēstījums

Arī pārējie tēli gleznā ir distancējušies, ar ziņkārību lūkojas atnākušajā, tomēr nepievienojas tēvam, lai to sveiktu atpakaļ saimē. Atklāti nepauž savu nostāju, bet tā ir viegli nolasāma - stāvēšana ēnā, rokas, kas piekļautas ķermenim, ieturētā distance, aptumšotās sejas, manuprāt, lieliski raksturo attiecīgās sabiedrības valdošu uzskatu, ka nu tāda sagaidīšana jau ir par daudz. Ko gan var pārmest vai nesaprast, cilvēkiem vajag likumus, lai dzīvotu, bet nobīdes no pastāvošās normas vienmēr tiks uztvertas pasīvi un ar aizdomām. Lai gan gleznā ir vērojams humānisma paraugs, vairākumam tas nav saprotams, to varētu raksturot kā tēva naivumu, viņa rīcību apkārtējie redz ne tik daudz kā kaut ko cēlu, bet iemeslu sliktām priekšnojautām.
Visi zinām, ka piedot un lūgt piedošanu ir labi, bet saņemtā dzīves pieredze, no tās izdarītie secinājumi, liek mums rīkoties savādāk - noslēgties, turēt rūgtumu savās sirdīs un prātos, ārēji it kā piedot, bet tāpat turpināt turēt aizdomās, alkt pēc gandarījuma, ko dod atriebība, vēlme redzēt vaininieku saņemam savu „pelnīto sodu” – lai zina, kā tas ir… Lai gan atriebībā un sods liekas sinonīms taisnīgumam, diemžēl, paši steidzamies aizmirst savas vainas tai pat laikā nicinot citus, kuriem piemīt tādi trūkumi kā pašiem. Svarīgi būt pazemīgiem savos darbos un vārdos, būt pateicīgiem par itin visu, kas mēdz notikt dzīves gaitā, jo sākotnēji sliktais var atnest daudz laba sev līdzi, tāpat kā šķietami labais slēpj sevī daudz smagas mācības.
…