Arī Latvijā pirms neilga laika tika aktualizēts jautājums par seksuālo pakalpojumu pircēju sodīšanu, tā vēršoties nevis pret pašām prostitūtām, bet gan tirgus pieprasījumu, kas dod iespēju šādam tirgum vispār pastāvēt. Vairākums apspriedes dalībnieku šo ieceri noraidīja, minot dažādus argumentus. Valsts policijas pārstāvja pamatojums bija, ka „prostitūcija no pelēkās zonas pārvietosies uz kriminālo, vienlaikus padarot prostitūtas atkarīgas no suteneriem un arī pašiem klientiem” [10]. Citi savukārt min, ka jāizmanto ir nevardarbīgi instrumenti, lai sabiedrība kopumā neatbalstītu prostitūciju, kā arī tiek pārstāvēts viedoklis, ka seksuālo pakalpojumu sniegšana ir brīvprātīgs darījums, kurā abas puses vienojas par tā detaļām, un jebkurai atbildībai – gan morālai, gan juridiskai – ir jābūt abpusējai.
Līdzīga situācija valda arī visā Latvijas sabiedrībā, viedokļi attiecībā uz vēlamo prostitūcijas modeli ir pretrunīgi – nav izteikta atbalsta ne prostitūcijas legalizēšanas pieejai, ne kriminalizācijai un klientu sodīšanai. 2007.gadā veiktā aptaujā 61 % respondentu piekrita, ka „prostitūcija ir normāla parādība, kas pastāvējusi visos laikos”, taču tajā paša laikā ideja, ka prostitūcija varētu būt pieņemama profesionālā izvēle, šķiet neētiska un sabiedrībā netiek akceptēta. Puse aptaujāto piekrīt arī apgalvojumam, ka „prostitūcijas legalizēšana veicina seksa biznesa attīstību, tādēļ tā nav atbalstāma”, un 47% - ka „sievietes nevar uzskatīt par pērkamu preci, tādēļ prostitūcijas klienti ir jāsoda”. Vēlamais prostitūcijas regulācijas veids ekspertu un iedzīvotāju skatījumā ir tās ierobežošana, kontrolējot sabiedrībai nevēlamās izpausmes, piemēram, uzbāzīgas reklāmas un pakalpojumu piedāvāšana nepiemērotās vietā, piespiešana nodarboties ar prostitūciju un mazgadīgo iesaistīšana prostitūcijā [13].
Lai cik diametrāli pretējas ir pieejas un metodes, gan prostitūcijas legalizācijai, gan aizliegšanai ir vairāki kopēji mērķi. Abas iestājas par sieviešu tiesībām un ekspluatācijas novēršanu, kā arī par cīņu pret cilvēk tirdzniecību, tikai katrai no tām ir absolūti pretēji līdzekļi. Vieni spēlējas ar sabiedrības garīgo veselību, bet otri cenšas aizbēgt no dzīves patiesības. Pasaulē eksistē dažādas prakses, kā pieiet šim jautājumam, taču neviena no tām nespēj apmierināt visas iesaistītās puses, vienmēr kādam nākas upurēt savas intereses pārējās sabiedrības priekšā – vai tās būtu prostitūtas, klienti, vai sabiedrības morālā veselība. Abām pieejām ir gana daudz priekšrocību un trūkumu, tādēļ arī pašos cilvēkos bieži ir mulsums, jo dažādu argumentu un ētisku apsvērumu priekšā, ir grūti izvēlēties, kurā pusē nostāties.
…
