Sirreālisms sākumā bija literārs virziens 20. gadsimta 20. gadu sakumā ar Andrē Bretonu priekšgalā. Šis virziens radās iedvesmojoties no dadaistiem. Un tas uzplauka Parīzē.
Sirreālisma mērķis bija atbrīvot cilvēka domāšanu no morāles un veselā saprāta uzliktajiem žņaugiem un atlaist brīvībā cilvēka dabiskos instinktus. Tādēļ sirreālistu aprindās ļoti populāra bija Freida mācība par zemapziņas nozīmi cilvēka eksistencē un darbībā. Sāka mēģināt jaunu metodi, kas izpaudās mēģinājumos rakstīt, runāt, zīmēt nekontrolējot domas gaitu.
Sirreālisma mākslinieki spēcīgi ietekmējās no Freida mācības par zemapziņu un psihoanalīzi, kurā tika interpretēti arī sapņi. Sirreālisma mākslinieki sapņus uzskatīja par zemapziņas galvenajiem "lieciniekiem", jo sapņos cilvēks piedzīvo it kā nereālas situācijas: tēli pārplūst cits citā, savienojas absolūti nesavienojamas lietas, turklāt tai pat laikā sapņotājam saglabājas pilnīga patiesīguma izjūta. Šādas vīzijas sirreālisti pārnesa arī uz savām gleznām.
Sirreālisma glezniecības novirzieni:
abstraktais sirreālisms, kas iespaidojies no kubisma un abstrakcionisma izteiksmes līdzekļiem (abstraktajām formām, figūrām, līnijām) un tehnikām. To pārstāvēja H. Miro, P. Klē u.c. mākslinieki;
figurālais sirreālisms (Ī. Tangī, R. Magrits, S. Dalī u.c.), kas vistiešāk guvis iespaidu Freida radītajā psihoanalīzē un popularizētajā sapņu interpretēšanā. Figurālā sirreālisma glezniecībā apvienojās un saplūda kopā vistiešākais naturālisms un visfantastiskākās vīzijas, cilvēciskas būtnes un fantastiskākie radījumi, un tas viss - visbiežāk uz kādas nereālas, iluzioniskas (šķietamas) telpas fona.…
