Zemes reforma Latvijā

Pagaidu valdība tūlīt pēc 1918. gada 18. novembra sāka apsvērt nepieciešamos agrāros pārkārtojumus un jau pirms Satversmes sapulces sanākšanas valsts bija atsavinājusi vairākus simtus muižu, pusmuižu un luterāņu baznīcas īpašumus. 1919. gada 27. februārī Pagaidu valdība Liepājā izdeva rīkojumu par bezzemnieku apgādāšanu ar zemi, pagaidām gan tikai nomā, kam jānāk no valsts zemes fonda uz bijušo valsts jeb ķeizara zemju rēķina, kā arī par Agrārās padomes un apriņķu Agrārkomisiju izveidošanu. Turpmākajos mēnešos daudz no iecerētā gan neizdevās realizēt.
20. gadu sākumā jaunizveidotā Satversmes sapulce aktīvi nodarbojās ar agrārās reformas jautājuma risināšanu, kas pat tika uzskatīts par steidzamāku lietu nekā Satversmes, jaunās valsts tiesiskuma un demokrātijas pamata, izstrādāšana. Pēc gadu simtiem, kuros latvieši savā zemē bija atradušies svešzemju kungu kalpībā un tikai nesen, 19. gadsimta otrajā pusē sākuši no tiem atpirkt pašu celtās ēkas un iekoptos tīrumus, palielinoties brīvzemnieku daudzumam un tomēr daudzkārt lielākam cilvēku skaitam saglabājot nomnieku un bezzemnieku statusu, bija skaidrs, ka tautas uzticību iegūs vienīgi tāda valsts pārvalde, kas spēs veiksmīgi sakārtot zemes jautājumu.…