Bērnu tiesību aizsardzība

Bērna tiesību konvenciju ANO Ģenerālā Asambleja pieņēmusi 1989.gada 20. novembrī, kas stājusies spēkā 1990. gada 2. septembrī.
Bērnu tiesību Konvencijas pamatā ir Bērnu tiesību deklarācija, kas balstās uz principiem, ka „bērnam ir jābauda īpaša aizsardzība, kā arī ar likumu un citiem līdzekļiem jānodrošina jārada viņam iespējas un apstākļi veselīgai un normālai fiziskai, intelektuālai, tikumiskai, garīgai un sociālai attīstībai brīvības un cieņas apstākļos. ...galvenajam jābūt bērna interešu vislabākās nodrošināšanas apsvērumam.” [2.171.] Bērnam, lai viņš kā personība varētu pilnīgi un harmoniski attīstīties, jāaug ģimenes vidē, laimes, mīlestības un sapratnes gaisotnē.
Konvencijas dalībvalstīm jāgādā, lai bērns būtu pasargāts no jebkādas diskriminācijas vai sodiem, kuru pamats būtu bērna vecāku, likumīgo aizbildņu vai citu ģimenes locekļu statuss, darbība, paustie uzskati vai pārliecība (2.pants). Bērns pēc dzimšanas ir jāreģistrē, un šā brīža viņam ir tiesības uz vārdu, tiesības iegūt pilsonību un, ciktāl iespējams, tiesības zināt savus vecākus, kā arī viņu gādību (7.pants). dalībvalstīm jāievēro no viena vai abiem vecākiem šķirtā bērna tiesības regulāri uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar abiem vecākiem, ja vien tas nav pretrunā ar bērna interesēm (9.pants). Tiek atzītas bērnu tiesības uz biedrošanos un miermīlīgu pulcēšanos (15.pants). Dalībvalstīm jādara viss nepieciešamais, lai kā dalībvalstīs, tā arī ārzemēs dzīvojošiem vecākiem vai citām par bērnu finansiāli atbildīgām personām būtu nodrošinātas bērnu uzturēšanās iespējas (27.pants).…