Krimināllikuma 123.pants un 125.panta trešā daļa - kopīgais un atšķirīgais

Nonāvēšana ir prettiesiska tīša vai neuzmanīga citas personas dzīvības atņemšana. Nonāvēšanu, kas ir noziedzīgs nodarījums pret dzīvību, iedala slepkavībā (tīša nonāvēšana), nonāvēšanā aiz neuzmanības un novešanā līdz pašnāvībai tīšu nonāvēšanu savukārt iedala slepkavībā bez pastiprinošiem un mīkstinošiem apstākļiem (pamatsastāvs), slepkavībā pastiprinošos un sevišķi pastiprinošos apstākļos (kvalificēts un sevišķi kvalificēts sastāvs) un slepkavība mīkstinošos apstākļos (privileģēts sastāvs). Pēc objekta, objektīvās puses un subjekta nonāvēšana aiz neuzmanības, kas ir mazāks noziegums, neatšķiras no slepkavības, tāpēc šo nonāvēšanas veidu norobežošanas kritērijs ir nodarījuma subjektīvā puse. Pantā paredzēto nonāvēšanu var izdarīt aiz noziedzīgas pašpaļāvības, kad vainīgā persona ir paredzējusi nāves iestāšanās abstraktu iespēju analoģiskos apstākļos, taču vieglprātīgi paļāvusies, ka konkrētajā situācijā šāds rezultāts tomēr neiestāsies, ka seku iestāšanos ar kādu reālu spēku palīdzību izdosies novērst. Noziedzīgas nevērības gadījumā persona, kas ir izdarījusi nonāvēšanu, nav paredzējusi nāves iestāšanās iespēju, kaut gan pēc nodarījuma faktiskajiem apstākļiem tai vajadzēja un tā varēja paredzēt sava nodarījuma sekas. Krimināllikuma XIII nodaļā ietvertos noziedzīgos nodarījumus pret personas veselību var iedalīt divās grupās:  visu veidu miesas bojājumi;  noziedzīgi nodarījumu, kas vērtējami kā bīstami veselībai un dzīvībai. Šo nodarījumu tiešais apdraudējuma objekts ir cilvēka veselība – organisma dabiskais stāvoklis, cilvēka ķermeņa orgānu un audu normāla funkcionēšana. Taču ar cilvēka veselību saprot ne tikai tīri fizioloģisko organisma stāvokli, bet arī personas sociālo un sabiedrisko nozīmīgumu. „Veselība ir fiziska, garīga un sociāla labklājība, valsts un tautas pastāvēšanas un izdzīvošanas dabiskais pamats.” Atsevišķos likumā paredzētos gadījumos kā noziedzīgā nodarījuma sekas norādīta cilvēka nāve.