Sena, dižena civilizācija Indijas ziemeļrietumos pastāvēja jau vienlaikus ar tām, kas plauka Mezopotāmijā un Nīlas ielejā. 3.gt. p.m.ē. Indas ielejas civilizācijas pastāvēšanas laiks bija Indijas bronzas laikmets. Jādomā, ka tā beidza pastāvēt 1600.g. p.m.ē.. Sabrukuma cēloņi bija gan plūdi un zemes trīces, kas appludināja blīvi apdzīvotos apgabalus, gan pusmežonīgas ciltis, kuru karotāji uzbruka pilsētām un pamazām pārņēma teritoriju savā ziņā. Ceturtajā gadsimtā p.m.ē. Magadas ķēniņvalsts, kas atradās Gangas ielejas austrumos un kur pirms diviem gadsimtiem savus mācekļus tika skolojis Gautama, nonāca kauju krustugunīs, un jukas beidzās ar to, ka apvienojās lielākā daļa Ziemeļindijas valstu un cilšu savienību. Bija parādījusies nepieciešamība pēc politiskas vienotības un tās sasniegšanas līdzekļiem – Indijas nespēja turēties pretim svešzemju iebrucējiem.
Jau 4000.g. p.m.ē. dažu ciematu iedzīvotāji māla izstrādājumus gatavojuši ar podnieku ripas palīdzību, nodarbojušies ar daudznozaru lopkopību un audzējuši daudzas lauksaimniecības kultūras, tostarp arī kokvilnu. Tikusi gatavota arī ar ornamentiem izrotāta keramika un terakotas - cilvēku un dzīvnieku figūriņas. Tās tikušas atrastas pat Irānas un Afganistānas teritorijā, kas liecina par rosīgiem tirdznieciskajiem sakariem.
Indas ielejas civilizācija. Senākās liecības par Indas ielejas civilizāciju sniedz vēdas – vienas no senākajām pasaules literatūrām. Šīs civilizācijas izcelšanās ilgāku laiku bija zinātnisku diskusiju objekts, līdz septiņdesmitajos gados izdarītie izrakumi sniedza pārliecinošus pierādījumus par labu teorijai, ka Indijas ielejas kultūra bijusi vietējas izcelsmes un tās pamatus likuši ļaudis, kas šo apkaimi apdzīvojuši jau 6.gt. p.m.ē., ražojuši pārtiku un mācējuši izgatavot akmens darbarīkus.
…
