SECINĀJUMI UN PRIEKŠLIKUMI
Īpašums ir subjektīva civilā tiesība. Tiesības uz īpašumu ir svarīgs cilvēka pamattiesību elements. Tās ir konstitucionālas tiesības. Civillikumā termins „īpašums” tiek lietots divās nozīmēs: kā tiesība un kā ķermeniska, kādai personai piederoša lieta. Otro gan pareizāk būtu saukt par īpašuma priekšmetu.
Civillikumā nelieto īpašuma jēdzienu attiecībā uz tādām lietu kopībām, kas sastāv gan no ķermeniskām, gan arī no bezķermeniskām lietām. Tikai Civillikuma 841.pants paredz, ka lietas var būt bezķermeniskas. Visa pārējā sadaļa veltīta ķermeniskām lietām. Ja principā ir iespējams tiesības valdījums, tad bezķermeniskas lietas var būt arī īpašumā. Tajā pašā laikā tās nevar atprasīt ar īpašuma prasību. Par īpašuma prasības priekšmetu var būt kā atsevišķa lieta, tā arī lietu kopība, kas sastāv vienīgi no ķermeniskām lietām, bet ne tāda manta, kuras sastāvā ietilpst gan ķermeniskas, gan bezķermeniskas lietas. Galvenā īpašnieka prerogatīva ir aizliegt visām citām personām ietekmēt viņa lietu un atprasīt to ar īpašuma prasību no jebkuras trešās personas.
Īpašuma tiesību absolūtais, neierobežotais raksturs izpaužas divējādi. Pirmkārt, pēc sava rakstura īpašuma tiesības pieņem kā neierobežotas. Jebkuri aprobežojumi ir jāpierāda tai personai, kuras labā tie pastāv. Otrkārt, pēc izlietošanas mērķa tiek pieņemts, ka īpašnieks lieto īpašumu savās interesēs. Taču īpašuma tiesības šādu īpašnieka pienākumu neietver.
Tiesības uz lietas iznīčināšanu ir vēl viena īpašnieka prerogatīva. Dažos gadījumos, sevišķi attiecībā uz patērējamām lietām, šāda tiesība atbilst parastam lietas izmantošanas veidam. Taču šī tiesība neaprobežojas ar šādiem gadījumiem. Latvijas likums īpašuma tiesību aprobežojumus paredz vispārīgā veidā. Aprobežojumi attiecībā uz minerālūdeņu avotiem, gaisa satiksmi, zemes gabaliem, dzelzceļu līnijām, izrakumiem u.c. var tikt paredzēti sevišķos likumos un noteikumos. Civillikums nosaka, ka īpašnieks nedrīkst iznīcināt savu īpašumu, ja šīs darbības var apdraudēt kāda cita īpašnieka īpašumu.
…
