Piemēram, no tolaik Padomju Savienībā dzīvojošiem 200 000 latviešu likvidēti tika vismaz 70 000.Tam sekoja pēdu slēpšana un viltošana. Patiesā latviešu iznīcināšanas kampaņa bija sākusies jau agrāk. Jau 1933. gadā Ļeņingradas apgabala Iekšlietu tautas komisariāta pārvaldes 3. nodaļas darbinieki bija sagatavojuši pilnīgi slepenu cirkulāru Orientieris latviešu nacionālistu centra lietā. Tajā tika norādīts uz "Vissavienības un Ļeņingradas latviešu nacionālistu centru" pastāvēšanu ar militārām grupām un to izveidoto plašo sacelšanos, diversiju un spiegu rezidentūru. Visur, kur vien dzīvoja latvieši, tika sastādīti represijām pakļauto saraksti, uz kuriem Ježovs un Višinskis bieži vien uzrakstīja rezolūciju: "Piespriests augstākais soda mērs."
Soda vietās šāva 100 līdz 200, dažreiz pat 500 cilvēku dienā. Piemēram, Piemaskavā, Butovas poligonā, kur no 1937. gada augusta līdz 1938. gada oktobrim nošauti vairāk nekā 20 000 cilvēki, to skaitā 1 500 Latvijā dzimušie, 1938. gada 3. februārī nošāva 226 latviešus.
Līdz 1938.gadam bija kļuvis skaidrs, ka tīrīšanas vājina Padomju Savienību gan saimnieciski, gan militāri, un ar pēdējo tīrīšanu, kas skāra pašus tīrītājus, terors pamazām rimās. Taču Staļina paraksts tikai 1937-1938. gados ir uz vismaz 681 692 cilvēku nošaušanas pavēlēm.
Šis tā saucamais Lielais terors plosījās Padomju Savienībā no 1937.gada marta līdz 1938.gada rudenim, atnesot 750 000 nāvessodu un divtik daudz spriedumu, kas nolēma nāvei nometnēs.
Staļins trīsdesmitajos gados ir piemērs progresējošai psihozei, kurš ar katru iznīcinātu ienaidnieku saskata vēl vairāk iznīdējamā un kura masu slepkavošanas apmēri pieaug ne vien aritmētiski, bet gan ģeometriski.
…
