Medību tradīcijas

Gadu simtos un tūkstošos medību paražas ir mainījušās, taču nozīmi nav zaudējušas arī mūsdienās. Ikvienam medniekam obligāti jāpakļaujas medību likumiem un noteikumiem, turpretī medību paražas mednieki ievēro pārliecības dēļ. Medību paražu pārzināšana atšķir īstu mednieku no ne mednieka vai mednieka iesācēja. Mednieki, kas aizbrauc uz mežu, lai tikai nošautu zvērus, bet nepiedalās to sadalē, apstrādē un citos ar medībām saistītos pasākumos, ir uzskatāmi nevis par patiesiem medniekiem, bet gan par badakāšiem. Mūsdienās medību paražas izpaužas mednieku apģērbā, ieročos, munīcijā, mednieku rīcībā medību laikā un pēc medībām, medību ētikā, mednieku dziesmās un signālos, medību trofeju saglabāšanā, mednieku valodā un mednieku stāstos. Jautājumu loks ir tik plašs, ka par to sarakstītas daudzas grāmatas. Svarīgākais šķiet medību ētikas jautājums. "Medību ētika ir kaut kas tāds, ko nevar redzēt, ja tā ir. Turpretī, ja tās nav, to redz tūlīt."(A. Vīlers)
Medniekiem ir sava ētika , kas atšķiras no vispār pieņemtajām normām. Tas daļēji izskaidrojams ar to, ka tai gara attīstības vēsture, kā arī ar to, ka medību procesā jāsasniedz konkrēti mērķi. Viens no galvenajiem medību tikumiem ir mērenība. Visai neētiski ir sašaut tik daudz medījuma, ka to vairs nespēj izlietot. Medību morāle sākas jau ar ieroča izvēli. …