Pilsētas tēls Aleksandra Čaka dzejā

Attieksme pret pilsētu
Rod prieku pilsētā.
«Lai dzīvo mans prieks, mana iela un griba»
Pilsēta netraucē just dabu.
«uz sola, kur garām rūc tramvajs,
vai nejūti smaršas no pļavām
brīnišķi vāras un maigas kā lietus?»
Pilsēta žņaudz, nesniedz brīvību.
«Noslēdzu centrālās apsildes čuguna pākstis,
atrāvu logus, -
Ieplūda gaiss»
Pilsēta kā patvērums.
«Gribēju ielās starp ormaņiem, naktssargiem, staigulēm
Sagaidīt rītu.»

Izteiksmes līdzekļi
Pretstati
«Es spētu just to visu sūro, sīko
Un reizē mirdzošo un cēlo dzīvi»
Rindu atkārtojums
Dzejolī «Rīgai» - «Es esmu tavs no kājām līdz pat skaustam,
Tā gan.»
Metaforas
«Un kā zelta lapseņu pilni –
dūc virs renstelēm telegrāfstabi.»
Personifikācija
«Bet mākoņi valgie
ar elkoņiem atspiežas baznīcas torņos»

…