Viens no aktuālākajiem cilvēces eksistences jautājumiem ir bijusi miera saglabāšana savā valstī un visā pasaulē. Katru minūti uz zemes karos un citos militārajos konfliktos bezjēdzīgi iet bojā simtiem cilvēku, arī civiliedzīvotāji, bērni, tādēļ miers ir civilizācijas izdzīvošanas viens no priekšnosacījumiem. Jau franču rakstnieks Viktors Igo ir atzinis, ka miers ir civilizācijas tikums, bet karš – tas ir noziegums pret cilvēci, un var piekrist viņa vārdiem, redzot notikumus Gruzijā, Čečenijā, Ruandā, Somālijā, Irākā un citās pasaules valstīs, kur karadarbības rezultātā šodien iet bojā vai tiek sakropļoti miljoniem cilvēku, salauztas viņu dzīves, sagrauta valstu ekonomika. Tikai miera apstākļos cilvēce var būt laimīga, piedzīvot ekonomisko uzplaukumu, audzināt laimīgu jauno paaudzi.
Miera saglabāšanas jautājums ir nodarbinājis cilvēces gaišākos prātus visos laikos, bet XX gadsimtā, ko var pamatoti uzskatīt par ,,melnāko” gadsimtu cilvēces vēsturē, šī problēma bija īpaši aktuāla. XX gadsimts ir bijis kariem un notikumiem bagāts, tas tiek uzskatīts par visasiņaināko gadsimtu cilvēces vēsturē. Tas ienācis vēsturē un palicis cilvēces atmiņās ar diviem Pasaules kariem, komunismu un fašismu, pirmajām atombumbām, ķīmiskajiem ieročiem, masu iznīcināšanas pasākumiem koncentrācijas nometnēs, kas aiznesuši sev līdzi miljardiem cilvēku dzīvību.
1945. gada pavasarī eiropieši noraudzījās baismīgajā postažā, par ko Eiropa bija pārvērtusies sešos Otrā Pasaules kara gados, un nespēja iedomāties, ka Eiropa varētu atdzimt no pelniem. Milzu triecienu bija saņēmuši gan zaudētāji, gan uzvarētāji – sabiedrotie.
…
