Krustabas ir latviešu pirmais lielais mūža gods, kad jaundzimušajam bērnam dod vārdu. Senos laikos vārda došana saistījusies ar bērna uzņemšanu dzimtā, un līdzās reliģiskai nozīmei šai izdarībai tāpēc bijis arī tiesisks raksturs. Jau pats krustāmā bērna nosaukums „pāde” apstiprina slēdziena pareizību. Latviešu krustabu dainās redzams, ka nosaukums „pāde” kādreiz lietots ne tikvien krustāmā bērna apzīmēšanai, bet arī citās ar vārda došanu saistītās nozīmēs, kuras tagad saglabājušās tikai nedaudzās dainās.
Savākto dainu lielākā daļa par pādi apzīmē tikai krustāmo bērnu, un pārējie krustabu elementi ar laiku ieguvuši citus apzīmējumus: pats notikums kļuvis par krustabām un rituāla izpildītāji - -par kūmām jeb krustvecākiem. Nosaukums „krustabas” atvasināts no vārda krusts, jo šai zīmei ļoti svarīga ir nozīme vārda došanas rituāla norisē. Nosaukums krustabas ( arī krustības ) un salikteņi, kā krusttēvs, krustmāte, krustdēls, krustmeita, krustbērns atspoguļo šī goda raksturīgāko iezīmi: kūmu solījumu sargāt bērnu, pret krustu zvērējot. Tagad biežāk lietotais nosaukums krustības ieviesies tikai jaunākā laikā, bet salikteņi ( krusttēvs, krustmāte utt. ) palikuši nemainīti. Pareizāka ir vecā forma, tāpēc vajadzētu tai dot priekšroku.…
