„Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika”, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 1. pantu , kas norāda uz demokrātiskas valsts principu tiesiskā valstī, kur no likumdevējvaras un izpildvaras neatkarīga un tikai likumam padota tiesu vara ir līdzeklis, ar kuru tiesības ietekmē sabiedrībā pastāvošās attiecības, jo neviena tiesiska valsts nav iedomājama bez neatkarīgas tiesas, kura var aizstāvēt iedzīvotājus pret administratīvu patvaļu, nekonstitucionāliem likumiem un citiem aktiem.
Tiesiskā valstī likumdevējs nosaka vispārējās uzvedības normas, kuras noteiktas ar mērķi aizsargāt sabiedrisko iekārtu, īpašumu un pilsoņu sociāli ekonomiskās, politiskās un personiskās tiesības un brīvības, kā arī uzņēmumu, iestāžu un organizāciju tiesības un likumīgās intereses, regulēt noteikto pārvaldes kārtību, valsts un sabiedrisko kārtību, stiprināt likumību, novērst tiesību pārkāpumus.
Iepriekšminētais sabiedrisko attiecību regulējums tiek ievests dzīvē caur konkrētām tiesību normām un pienākumiem, kas tiek nodrošināts ar valsts piespiedu līdzekļiem, t.i., sankcijām. Tās ietver sevī valsts piespiedu līdzekli-sodu-, kas ir kādas tiesību institūcijas pasākums, ar kuru tā reaģē uz netaisnīgu un prettiesisku rīcību.
Autore studiju darba ietvaros apskatīja vienu no valsts sankciju veidiem-administratīvo sodu un problemātiku saistībā ar tā noteikšanu. Izvēlētās darba tēmas aktualitāti nosaka, pirmkārt, kolīzijas situācijas un nelietderīgi tiesas procesi, kas rodas administratīvam pārkāpumam piemērojot neadekvātu sodu, otrkārt, neefektīvi administratīvā soda izpildes mehānismi, kas neveicina likumpaklausīgas sabiedrības veidošanos.
Līdz ar ko, formulējot pastāvošās nepilnības un sniedzot priekšlikumus, ir iespēja risināt pašlaik vēl joprojām neatrisinātās problēmas saistībā ar administratīvā soda piemērošanu un tā izpildi. Kā vēl viens aspekts, kādēļ tika izvēlēta augstākminētā darba tēma, ir notiekošās diskusijas saistībā ar jaunā Administratīvā soda likumprojekta izstrādāšanu, kurš iespējams nomainīs šobrīd spēkā esošo Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksu, kas ir spēkā kopš 1985.gada 1.jūlija.
Studiju darba izpētes objekts ir tiesiskā un institucionālā sistēma saistībā ar administratīvā soda noteikšanu un tā piemērošanu, kā arī efektivitāte attiecībā uz tā izpildi. Savukārt studiju darba mērķis ir izpētīt administratīvā soda veidus un tā piemērošanas specifiskās īpatnības, kuras pašlaik ir spēkā, bet iespējams tiks nomainītas nākotnē.
Darba mērķa sasniegšanai tika izvirzīti sekojošie uzdevumi:
1. noskaidrot institūciju tiesisko pamatu, uz kura tās kompetentas uzlikt administratīvos sodus,
2. noteikt piemērotos principus administratīvā soda piemērošanā,
3. noskaidrot procesuālo kārtību administratīvā soda uzlikšanai un izpildei.
Darba izstrādei pielietotas tādas metodes kā analītiskā, deduktīvā, induktīvā un salīdzinošā. Analītiskā metode izmantota pētot nolēmumus, normatīvos aktus, literatūru, kā arī citus tiesību avotus, kas ir studiju darbā veikto secinājumu, vērtējumu un priekšlikumu pamatā. Savukārt salīdzinoša metode izmantota, vērtējot dažādu autoru viedokļus, kas izteikti saistībā ar administratīvo sodu, kā arī citu valstu praksi administratīvā soda piemērošanā. Bet induktīvā metode izmantota, pētot tiesu praksi, secinot, akcentējot gan kopīgo, gan arī atšķirīgo, administratīvā soda institūtā, tās teorijas realizēšanā, līdz ar ko veidojot noteiktu slēdzienu saistībā ar administratīvo sodu. Un visbeidzot deduktīvā pētniecības metode pielietota pētot noteikumu kopumu administratīvo sodu piemērošanā, kam jābūt atbilstošam demokrātiskas valsts principam tiesiskā valstī, līdz ar ko arī teorijai, kas tiek piemērota administratīvā soda noteikšanā, ir jāatbilst iepriekšminētajam noteikumu kopumam.
Studiju darba pētījuma periods, izmantojot izpētes metodes, ir no 2010.gada janvāra līdz 2010. gada maijam.
Pētījuma bāze sastāv no tiesību aktiem, judikatūras, literatūras un interneta resursiem, kā arī praktiski gūtām zināšanām.
