4. Ārstēšana un profilakse
Ērču encefalīta slimnieki tiek ārstēti slimnīcu neiroloģiskajās nodaļās. Smagās slimības formas tiek ārstētas intensīvās ārstēšanas palātā. Ārstēšanai nav pieejama efektīva terapija ( tā sauktā etioterapija ), kas iedarbotos tieši uz ērču encefalīta vīrusu, tāpēc tiek izmantota patoģenētiskā un simptomātiskā terapija. ( 1, 35 ); (3, 387 )
Patoģenētiskā ārstēšana tiek vērsta pret svarīgāko patoģenēzes posmu. Ārstēšanas uzdevums ir novērst dažādu orgānu un sistēmu darbības traucējumus, kas ir radušies slimības cikliskajā gaitā. Ārstēšanas rezultātā mazināsies vai izzudīs šo traucējumu izraisītie patoloģiskie simptomi.
Simptomātiskā ārstēšana saistīta ar atsevišķu slimības izpausmju ārstēšanu. Piemēram, tie ir temperatūru pazeminoši līdzekļi, pret krampju, sāpju remdinātāji. ( 1, 36 – 37 )
Tā kā nav pieejama etioterapija, tiek uzskatīts, ka vislabākais veids, kā izvairīties no saslimšanas ar ērču encefalītu, ir mākslīgā aktīvā imunizācija. Tai izmantotas tiek vakcīnas, kuras satur inaktivētus vīrusus. Vakcinācijai vecuma ierobežojumu nav. ( 3, 387 ) Tā tiek uzskatīta par specifisko aizsarg metodi.
Vakcināciju pret ērču encefalītu var veikt visu gadu izmantojot dažādās valstīs ražotas vakcīnas. Pēc vakcīnas organisma imūnā sistēma izstrādā aizsarg vielas pret vīrusu, kas pasargā no inficēšanās ar ērču encefalītu, ja ir piesūkusies inficēta ērce. Vakcinācijas shēmas pilns pamatkurss ietver trīs vakcīnas devas. 1 - 3 mēnešus pēc pirmās vakcīnas devas ievadīšanas tiek ievadīta otrā vakcīnas deva. Aizsardzība jeb imunitāte pēc divām devām ir pietiekama tikai vienai sezonai. Trešo devu ievada pēc 6 – 12 mēnešiem. Lai saglabātu imunitāti, ik pēc 3-5 gadiem ir nepieciešama atkārtota vakcinācija - revakcinācija. ( 4 )
…
