Trīs Ņūtona mehānikas likumi (klasiskās mehānikas pamatlikumi):
Pirmais Ņūtona likums jeb inerces likums: ja uz ķermeni neiedarbojas citi ķermeņi vai arī, ja to iedarbība savstarpēji iedarbojas, ķermenis saglabā miera vai vienmērīgas taisnvirziena kustības stāvokli;
Otrais Ņūtona likums: ķermeņa masas un paātrinājuma reizinājums ir vienāds ar spēku, kas darbojas uz ķermeni, turklāt paātrinājuma virziens sakrīt ar spēka virzienu;
Trešais Ņūtona likums, jeb darbības un pretdarbības likums: spēki, ar kādiem divi ķermeņi iedarbojas viens uz otru, vienmēr ir vienādi pēc lieluma, bet vērsti pretējos virzienos.
Ņūtonu saista arī ar zinātnisko revolūciju un heliocentrisma attīstību, viņš matemātiski pamatoja Keplera planētu kustības likumus, tos papildināja, norādot, ka orbītas var būt ne vien eliptiskas, bet arī hiperboliskas un paraboliskas. Vēl viens nozīmīgs Ņūtona apgalvojums ir saistīts ar gaismu – viņš uzskatīja, ka tā sastāv no daļiņām, atklāja, ka krāsu spektrs, kas ieraugāms, kad balto gaismu šķeļ prizma, ir iekļauts pašā gaismā, to nerada prizma (Sast. Rozenvalds J. 2000).
KOPSAVILKUMS
1. Renesanses galvenās iezīmes bija antīkā filozofiskā mantojuma atjaunošana un ievērojami sasniegumi dabas zinātnēs. Renesanse padarīja visas autoritātes vienlīdzīgas – antīkos un kristīgos autorus, baznīcu, arābu un latīņu zinātnes, kabalistiku, alķīmiju un maģiju, filozofija vairs nebija cieši saistīta ar reliģiju, liela uzmanība tika veltīta cilvēku, dabas un vēstures pētniecībai.
2. Galvenie filozofiskie novirzieni – natūrfilozofiskas koncepcijas, teosofija, humānisms, atdzima stoicisms un epikūrisms, panteisms. Paralēli radās arī utopiskas mācības, kuras balstījās uz Bībeles un citu svēto rakstu pamata, uzplauka astroloģija, maģija, alķīmija.
3. Renesanses laikmetā plašu pielietojumu guva jaunākā tehnika (stikls, grāmatu iespiešana, mērinstrumenti u.c.), kas deva iespēju eksperimentiem un novērojumiem. Tika izmainīts kosmosa modelis – vispirms uz heliocentrisko, pēc tam bezcentrisko un bezgalīgo.
…
