1.1.Saskarsme, tās nozīme cilvēka dzīvē.
Saskarsme (sociālpsiholoģiskajā pieejā) ir tiešs vai netiešs kontaktēšanās process, kura mērķis ir ietekmēt partnera (partneru) uzvedību, emocijas, dispozīcijas (nostādnes un attieksmes), aktivitātes pakāpi un darbību.
Lielākā daļa zinātnieku uzskata, ka cilvēkam ir iedzimta, instinktīva tieksme un spēja uz labvēlīgu saskarsmi.
Lai arī cilvēks ir egoistisks, cilvēks pēc savas dabas tomēr ir sabiedriska, sociāla būtne un viņam ir ļoti nepieciešama citu cilvēku sabiedrība, kontakti ar sev līdzīgiem. Izolēšanās, mizantropija ir slimīga anomālija. Tas ir tāpēc, ka savas galvenās sociālās vajadzības cilvēks var apmierināt, tikai kontaktējoties ar citiem cilvēkiem. E.Fromms uzsver, ka cilvēkam ir vismaz 5 sociālās vajadzības, un visas var apmierināt tikai saskarsmē ar citiem cilvēkiem:
1)piederības vajadzība – vajadzība pēc cilvēciskiem sakariem, būt elementam kādā lielākā “Mēs”;
2)vajadzība pēc pieķeršanās, simpātijām. Cilvēks grib just siltas jūtas pret kādu un vēlas, lai arī viņam citi dāvātu simpātijas;
3)vajadzība pēc pašapziņas – nepieciešamība apzināties sevi kā neatkārtojamu personību;
4)vajadzība pēc pašapliecināšanās – psiholoģiskam komfortam cilvēkam nepieciešams just savu nozīmīgumu citiem, kaut vai nedaudziem, savai ģimenei;
5)vajadzība pēc informācijas un vērtību orientācijas sistēmas. Cilvēkam nepieciešams sevi apzināties saistībā ar kādu noteiktu kultūru, etnosu, reliģiju.
Saskarsmes kvalitāte un attiecības, kas veidojas saskarsmes procesā, būtiski ietekmē cilvēku dzīvi, pašsajūtu un darba spējas. Deformēta saskarsme, konflikti traumē cilvēku psihi, izraisa spēcīgas negatīvas emocijas. Un tomēr cilvēks ir iekārtots tā, ka pat nelabvēlīga saskarsme viņam ir vēlamāka par pilnīgu izolētību.
Saskarsme kā process sastāv no 2 daļām:
1)saskarsmes jeb komunikācijas,
2)vientulības,
jo saskarsmē mēs iegūstam informāciju, bet šo informāciju pārstrādājam vientulībā.
Ir 2 lietas, kas parāda, vai cilvēkam vajadzīga vairāk saskarsme vai vientulība:
1)tādas īpašības kā ekstraversija un introversija. Tās ir iedzimtas, bet nostiprinās 1-mā dzīves gada laikā (mātes – bērna attiecības).
2)vecums. Cilvēkiem līdz 30 gadiem saskarsme vairāk vajadzīga, pēc 30 gadu vecuma saskarsme nav tik nepieciešama, cilvēks no tās nogurst. Bērniem līdz 3 gadu vecumam vajadzīga saskarsme tikai ar pieaugušajiem, bet ar vienaudžiem saskarsme pat kaitīga.
Nepieciešams līdzsvars starp saskarsmi un vientulību. Ja līdzsvars nepareizs un, piemēram, saskarsmes ir par daudz, mēs kļūstam depresīvi (uzbrūkoša agresija), izteikti agresīvi (p., autobusā) vai cenšamies izvairīties no lieliem ļaužu pūļiem (saskarsmē cilvēks sevi liek 1-majā vietā). Arī ja par daudz vientulības, nonāk depresijā – ļoti nomāktā garastāvoklī. Tā atver cilvēku slimībām, un slimība pasliktina garastāvokli. Depresija rada izolētību no sabiedrības. Galarezultātā var iestāties tik dziļa depresija, ka cilvēks izdara pašnāvību.
No saskarsmes mēs iegūstam informāciju, kas saistīta ar izziņas procesu, kas nepieciešama darbā, mācībās, lai cilvēks sevi attīstītu. Tikai saskarsmē mēs varam iegūt informāciju par sevi:
1)par savu ārējo izskatu. Kad cilvēks skatās spogulī, vienmēr tam pievērš vienu un to pašu sejas pusi un vienmēr pieņem vienu un to pašu sejas izteiksmi. Citu cilvēku mīmiku mēs pazīstam labāk kā savējo. Vismazāk sevi mēs pazīstam dusmās. Kompensācijas spēja, skatoties uz sevi spogulī, ir neizmērojama. Citi cilvēki ir tie, kas parāda, vai mūsu izskats ir kārtībā, vai neatšķiras, u.tml.
2)par to, kāds es esmu cilvēks. Ja citi cilvēki saskarsmē ir labi, tad ar mums it kā viss kārtībā. Bet ja pret mums attiecas slikti, sākam uztraukties.
Saskarsme notiek divos veidos.
1)verbāli (ar valodu). 20%. Arī valoda nav viennozīmīga, tai ir vairāki komponenti.
2)neverbāli. 80%.
Vārdu nozīmei saskarsmē ir 7-8%, jo:
1)cilvēkiem ir ļoti atšķirīga izpratne par vārdu nozīmi;
2)lielākā cilvēku daļa šo vārdu nozīmi bieži vien pat nesaprot, dzird, bet neklausās.
1.2. Saskarsmes ārējā un iekšējā puse.
Saskarsmei ir divas izpausmes: ārējā un iekšējā.
1)Saskarsmes ārējā izpausme ir partneru reālā komunikatīvā uzvedība, kuru var redzēt un dzirdēt un kura izpaužas kā vārdiska vai nevārdiska vēršanās pie partnera.
2)Saskarsmes iekšējo izpausmi mēs neredzam, bet varam spriest par to, balstoties uz novērojumiem.
Saskarsmes iekšējā izpausme ietver:
1) situācijas subjektīvās uztveres īpatnības. Vienu un to pašu situāciju (piemēram, satikšanos uz ielas vēlā nakts stundā) dažs cilvēks uztvers kā neitrālu, cits - kā apdraudošu un attiecīgi uzvedīsies;
2) emocionālos pārdzīvojumus, kas ir saistīti ar reālajiem vai gaidāmajiem kontaktiem;
3) kontaktu motīvus un mērķus;
4) saskarsmes psiholoģisko efektu jeb rezultātu - partneru motīvu, nostādņu, attiecību, emocionālo stāvokļu, uzvedības izmaiņas vai saglabāšanu esošajā līmenī.
1.3. Saskarsmes dziļums.
Saskarsmei ir vairāki līmeņi. Nevienam nav tiesību iet dziļāk saskarsmē kā otrs ļauj.
1)virspusējās saskarsmes līmenis. Neko nepasaka viens par otru. Neitrāli. Klišeja vai rituāli (“Labdien. Kā tev iet?”). Absolūti nekaitīgi teikumi. Klišeja var būt arī neverbāla – acu skatiens un smaids. Ja klišeja ir pozitīva, mēs iegūstam drošības sajūtu. Ja negatīva, zaudējam možumu, sākam justies slikti.
2)intensīvās saskarsmes līmenis. Parasti neverbāls. To visbiežāk asociē ar psiholoģiskajiem laukiem (viena no neverbālās saskarsmes sastāvdaļām). Šie lauki ir neviennozīmīgi, saistīti ar nacionālo piederību, arī sistēmu, kurā dzīvojam:
1)intīmais lauks. Latviešiem apmēram 15-20 cm priekšā, 5-10 cm aizmugurē. Japāņiem ļoti mazs attālums. Šajā laukā laiž tikai ļoti tuvus cilvēkus, pieaugušie – arī visus mazos bērnus. Saskarsmes līmenis saistīts ar intīmā lauka pārraušanu (“pažēlo mani”!). Otrais saskarsmes līmenis parādās apsveikšanā (buča no attāluma).…
