Regīna Ezera ir vairāk nekā 20 grāmatu autore; viņa veiksmīgi strādājusi gan romānistikā, gan stāstniecībā. 1961. gadā tika publicēts autores pirmais romāns “Zem pavasara debesīm”, savukārt, trešais romāns “Aka” sarakstīts 1973. gadā. Gandrīz visos R.Ezeras darbos ir kāda īpatnība, t.s., “vajājošās pagātnes” motīvs: romāna personas burtiski vajā pagātne – katram aiz muguras palicis kāds grēks, kas nemitīgi atgādina par sevi ar neizdzēšamu vainas apziņu. Romāns “Aka” būtībā izaug par likteņstāstu, kurā liriski psiholoģiskajam tēlojumam tik neparastā kārtā sniegts stiegrs raksturs un apstākļu zīmējums un pagātnes ieprojicējums tagadnes norisēs. Lauras Dātavas notiesātais vīrs Ričs un citi Tomariņu mājas iemītnieki spiesti nest pagātnes slogu. Romāns “Aka” ir nenotikušas mīlestības stāsts uz mūsdienīgi pastorālās dabas fona, pats liriskākais Ezeras darbs.
Romāns “Aka” pāraug pagātnes dramatisma caurstrāvotā vēstījumā, kur varoņu tiesības uz personisko laimi nonāk sadurā ar sievietes pienākuma jūtām pret ģimeni. Ieskanas doma par sievietes morāles normām, par viņas psiholoģijas īpatnībām, par iekšējās harmonijas meklējumiem, kas tik raksturīgi Regīnas Ezeras darbu problemātikai. To apliecina ne vien sievietes psiholoģijas pazīšana, bet arī rakstura iekšējai loģikai atbilstoša rīcības motivācija izvēles situācijās.
Regīna Ezera savā romānā “Aka” cenšas rast atbildi uz jautājumu: “Vai labāk būt laimīgai sievietei, bet nelaimīgai sievai vai laimīgai sievai, bet nelaimīgai sievietei?” Tas ir jautājums, kuram atbildi grib zināt jebkura sieviete, tāpēc rakstniece emocionāli atveidojusi sievietes jūtu pasauli.
Regīnas Ezeras raksturošanas meistarība spilgti atklājas arī galvenās varones Lauras Dātavas tēlā romānā “Aka”. Laura ir vāja, glīta un strādīga sieviete. Rakstniece saka: “Viņa izskatījās pelēka; izbalojusi blūze, padilušas tūristu bikses ar kniedēm, noputējušas basas kājas, tikai pagarie, pakausī ar melnu gumiju sasietie mati mirdzēja krāšņi un sarkanīgi, nesaderēdami ar visu pārējo.” Viņas dzīve ir bijusi grūta, liktenis bijis nežēlīgs, tomēr Laura nav kļuvusi asa un cietsirdīga ( kā, piemēram, Liena A. Upīša romānā “Zaļā zeme”, Aija J. Jaunsudrabiņa romānā “Aija”), kādas grūtais liktenis izveido daudzas mūsdienu sievietes. Varētu teikt, ka Lauras moto bija: “Paturi sevī to, ko citi nespēs nest.” Lauras rīcība nemaz tika neizprotama un neattaisnojama neliekas. Lauras pasivitāte ir šķietama. Iekšēji viņa dzīvo pilnasinīgu, ļoti sarežģītu jūtu dzīvi. Vispirms jau Laura atturīgi, bet noteikti iet pretī savai un Rūdolfa mīlestībai, kas romānā “Aka” atklājas apvaldītā īstu jūtu poēzijā. Par mīlestības jūtu dzimšanu runā viss – Zalkša ezera vide, it kā lietišķās Lauras un Rūdolfa satikšanās un izturēšanās, sarunas, Rūdolfa attieksme pret bērniem – Māri un Zaigu, Rūdolfa skatieni un Lauras smaids, klusēšana mašīnā un skūpsts pie strauta. Viņa iemīl ārstu Rūdolfu, taču brīdī, kad dvēseles “akas” dziļie ūdeņi draud apdedzināt, apstājas. Lauras – notiesātā Riča sievas, divu bērnu mātes un apgādnieces šķiršanās brīdī izteiktais jautājums: “Kāpēc mēs visi esam nelaimīgi?” slēpj sevī arī atbildi. Šai ziņā atbildi rast var palīdzēt arī Lauras tēla tapšanas vēsture, par ko Regīna Ezera izteikusies: “Rakstot daudz kas sarežģījās, kļuva citāds, nekā tas šķita iesākumā, vairāki tēli pārveidojās.
…
