Jau ar pirmajām romāna nodaļām lasītājs iekļūst tēlu drūzmā. Mūsu priekšā ir visdažādākie raksturi, visdažādākās biogrāfijas. Ilze Indrāne savus jauniešus neizslēdz no lielās dzīves. Viņus redzam ne vien ģimenē, intīmāku pārdzīvojumu un izjūtu stundās, bet arī mācībās, darbā. Bērnu un pusaudžu gaitas krustojas ar vecāko ļaužu ceļiem mājās, skolā, kopsaimniecībā, laukos un pilsētā.
Manā skatījumā Kristīne ir viens no sarežģītākajiem, viens no pretrunīgākajiem tēliem romānā. Kristīnei atšķirībā no citiem jauniešiem daudz grūtāk ieaugt padomju dzīvē. Viņai nav viegli izrauties no rutinētās mātes aizbildnības, ierobežotās turīgā lielgruntnieka pasaules. Vienā no grāmatas nodaļām minēts citāts: „Kristīne te ir izaugusi kā lilija dobē no pat agrās, zaļās rītausmas, visus šos mierīgos savādos 14 gadus. Viņa, tāpat kā lilija, nevar tā uzreiz vienu dienu sadomāt, izcelt savas saknes no zemes un aiziet pļavā blakus sīvajām gundegām un pieticīgajām bezdelīgu actiņām...”.
Kristīne Grīsle. „Meitene. Matu pīnes pārāk smagas, pakausī savādi samezglotas un sasietas ar milzīgu, melnu lentu. Un kleita. Nē, tā nav tik mierīga ziluma kā citām meitenēm, bet koša, šalcoša, lāsumaina. Meitene. Slaida. Lepna. Mazliet neapmierināti sarauktām uzacīm un uzmestu apakšlūpu.”
Kristīnei ir izteiktas dotības mūzikā, dramatiskajā mākslā un sportā. Viņa labi mācās, īpatnēji ģērbjas, viegli dejo.…
